Bērns jūt vecāku emocijas un reaģē uz tām. Piemēram, vecāks bērnu aizved pie friziera vai uz veikalu, bērns sāk niķoties – tā ir bērna reakcija uz situāciju, taču pēc tam vecāks sāk nervozēt – tā ir vecāka reakcija uz bērna reakciju. Vecāks sāk domāt: “Ak, nē, bērns tūlīt sacels traci, es nespēšu viņu nomierināt, ko par mani padomās, esmu nespējīgs…” Tajā pašā laikā, kamēr viņa domas šādi šaudās, vecāks mēģina arī nomierināt bērnu, bet, lai kā viņš censtos, satraukums ir klātesošs. Bērns jūt šo satraukumu, un tā atkal jau ir bērna reakcija uz vecāka emocijām.
Bērns uztver signālus un kopsakarības:
Man te nepatika, sāku satraukties, mans vecāks arī satraucās, tātad kaut kas nav labi. Ko mēs te vēl darām?
Tā izveidojas Ņūtona šūpoļu efekts – vecāks satraucas, jo bērns satraucas, bērns satraucas, jo vecāks satraucas. Kādam tas ir jāapstādina, un tas nav bērns. Iedomājies, ka vakarpusē kopā ar draugu ej pa ielu, priekšā ir līkums un dažas mājas, iedegas laternas. Tavs draugs sāk iet lēnāk, knibināt nagus, izskatās uztraucies. Tu viņam jautā, kas noticis, bet viņš mierīgā balsī atbild: “Nekas, nekas, ej pa priekšu, es iešu aiz tevis.” Cik pārliecināts tu justos?
Arī bērnam muļķīgi stāstīt, ka viss ir labi. Kad bērns sāk uztraukties un niķoties, ir jādomā, kā šī vieta/notikums/situācija viņu ietekmē, kas viņam liek uztraukties, nevis, ko tu kā vecāks dari ne tā, kā tas saistīts ar tavu kompetenci. Nepieciešams rūpīgāk analizēt situāciju, bērnam var mierīgi izstāstīt, kas notiek: “Tu esi jaunā vietā, notiks tas un tas, es arī tā daru…”
