Lai gan teorētiski tie laiki, kad skolotājs ar bērniem un bērnu vecākiem komunicēja autoritārā formā, ir pagājuši, faktiski šāda komunikācija ar vecākiem joprojām ir viens no izplatītākajiem. Šādā gadījumā pedagogs izsakās kategoriski un strikti, situāciju redz tikai no sava viedokļa un neuzklausa bērna vecākus, neņem vērā viņu domas.

Savukārt, kad skolotājs pats ir dinamisks, ar vieglāku attieksmi pret lietām, viņam raksturīgi bērna grūtības uztvert kā kaut ko pārejošu vai arī kā bērnam piemītošu, raksturīgu iezīmi. Šādā situācijā grūtības netiek identificētas, kas nākotnē rada negatīvu sniega bumbas efektu. 

Mēdz būt gadījumi, kad skolotājs baidās nospraust konkrētas robežas, jo izjūt to kā bērnu ierobežošanu un vardarbību pret bērniem, taču patiesībā bērniem, īpaši pirmsskolas vecumā, robežu nospraušana ir ļoti nepieciešama, jo tādā veidā pieaugušais bērniem sniedz norādes un viņus vada, palīdzot apgūt sociālās dzīves pamata normas.

Attiecīgi vēlamais skolotāja rīcības un komunikācijas veids ir kaut kur pa vidu – pedagogs nedrīkst uzvesties ne autoritāri, ne visatļaujoši. Tas attiecas uz komunikāciju gan ar bērniem, gan bērnu vecākiem. Skolotājam jāiemācās komunicēt autoritatīvi. 

Plašāk par komunikāciju ar vecākiem es stāstu kursā pedagogiem

– Pedagogu sadarbība ar vecākiem un mobinga risinājumi izglītības iestādē: https://miletizglitoti.lv/kurss/pedagogu-sadarbiba-ar-vecakiem-un-mobinga-risinajumi-