Kāpēc bērns melo un ko darīt: skaidrojums pa vecumiem

Īsā atbilde: kad bērns melo, tas visbiežāk nav rakstura trūkums. Pirmie apzinātie meli parasti parādās ap trim gadiem, un tā ir normāla attīstības daļa: bērns sāk saprast, ka tu nezini visu, ko zina viņš. Biežākie iemesli ir bailes no soda, vēlme iepriecināt un iztēle. Palīdz mierīga reakcija, teikums „es redzu…” jautājuma vietā un paldies par patiesību.

Uz grīdas ir sulas peļķe, un blakus stāv četrgadnieks ar tukšu krūzīti rokā. „Tas nebiju es!” Tu redzi, ka tā nav taisnība, un iekšā sāk kāpt dusmas un uztraukums: vai mans bērns izaugs par meli?

Labā ziņa: meli šajā vecumā nenozīmē, ka bērns būs negodīgs. Tie nozīmē, ka viņš mācās. Tavs uzdevums ir palīdzēt viņam piedzīvot, ka teikt patiesību ir droši. Šajā rakstā ir skaidrots, kāpēc bērns melo, kā meli mainās pa vecumiem un ko tu vari darīt jau šodien.

Kāpēc bērns melo?

Bailes no soda vai dusmām.

Ja pēc atzīšanās seko kliegšana vai sods, bērns ātri iemācās, ka drošāk ir noliegt. Jo bargāka reakcija, jo vairāk melu.

Vēlme iepriecināt.

Bērns grib būt „labs” tavās acīs. Viņš saka to, ko, viņaprāt, tu gribi dzirdēt: „Jā, es nomazgāju rokas.”

Iztēle un vēlēšanās.

Mazs bērns ne vienmēr nošķir to, kas notika, no tā, ko viņš gribētu. „Bērnudārzā man uzdāvināja kucēnu” bieži ir sapnis, nevis meli.

Kauns.

Ja bērnam ir neērti par izdarīto, noliegt ir vieglāk nekā atzīties. Tā viņš sargā sevi.

Vēlme kaut ko iegūt.

Piemēram, vēl vienu konfekti, vairāk laika ar planšeti vai mazāk pienākumu.

Pieaugušo piemērs.

Bērns dzird, kā pieaugušais pa telefonu saka „Mūsu nav mājās”, vai redz, ka pieaugušie vecmāmiņai saka „Dāvana ļoti patika”, lai gan tā nepatika. Viņš mācās no tā, ko redz.

Kā meli mainās pa vecumiem

Tie ir aptuveni orientieri. Katrs bērns attīstās savā tempā.

• 2–3 gadi: īstu melu vēl nav. Bērns jauc iztēli ar realitāti un bieži saka to, ko vēlas. Viņam vēl šķiet, ka tu jau tāpat zini, kas noticis.
• 3–4 gadi: parādās pirmie apzinātie meli. Bērns saprot, ka tavas domas atšķiras no viņa domām. Meli ir vienkārši un viegli pamanāmi: „Es neēdu šokolādi”, saka bērns ar šokolādi ap muti.
• 5–6 gadi: bērns melo prasmīgāk. Visbiežāk bērns melo, lai izvairītos no soda vai iegūtu kaut ko sev. Viņš jau zina, ka melot nav labi, bet bailes bieži ir stiprākas.
• 7 gadi un vairāk: bērns prot noturēt izdomātu stāstu un var sākt teikt „pieklājīgus” melus, lai neaizvainotu citu. Ja meli kļūst biežāki un nopietnāki, ir vērts meklēt iemeslu dziļāk.

Pētnieki pirmos melus saista ar svarīgu prasmi: iedomāties, ko domā un zina cits cilvēks. Tāpēc pirmie meli nav iemesls panikai. Tas ir brīdis, kad bērnam var mācīt godīgumu.

Ko darīt, ja bērns melo: 7 soļi

1. Nejautā to, ko jau zini.

Ja zini, ka bērns apēda konfektes, nejautā: „Kas apēda konfektes?” Šāds jautājums aicina melot. Labāk pasaki, ko redzi: „Es redzu, ka konfektes ir apēstas. Parunāsim par to.”

2. Saglabā mieru.

Pirms reaģē, ieelpo, skaitot līdz četri, un izelpo, skaitot līdz pieci. Ja bērns redz, ka tu dusmojies, viņš vēl vairāk baidīsies teikt patiesību.

3. Pasaki paldies par patiesību.

Kad bērns atzīstas, vispirms saki: „Paldies, ka pateici. Tas nebija viegli.” Pēc tam runājiet par to, kā lietu salabot. Tā bērns piedzīvo, ka par patiesību nav jākaunas.

4. Atdali sekas no atzīšanās.

Sekām jābūt saistītām ar notikušo: izlieto sulu kopā noslauka, saplēsto grāmatu kopā salīmē. Nesodi bērnu par to, ka viņš atzinās.

5. Iztēlei atbildi ar smaidu.

„Tas izklausās pēc brīnišķīga stāsta! Un kas šodien notika pa īstam?” Tā bērns mācās atšķirt izdomāto no notikušā, un viņam nav jākaunas.

6. Rādi piemēru.

Ja pats pasaki ko nepatiesu, atzīsti to skaļi: „Es teicu, ka uz parku šodien nevar iet, jo līst. Patiesībā man vienkārši nebija spēka. Piedod, man vajadzēja to pateikt uzreiz.” Bērns redz, ka arī pieaugušie atzīst nepatiesību un par to var mierīgi runāt.

7. Runājiet par stāstiem.

Grāmatas un multfilmas ir labs iemesls sarunai. „Kāpēc zaķis nepateica patiesību? Kā viņš jutās? Ko viņš varēja izdarīt citādi?” Par cita varoņa meliem bērnam ir vieglāk runāt nekā par saviem.

Frāzes, kas palīdz:

• „Es redzu, ka… Pastāsti, kā tas notika.”
• „Tu vari man pateikt patiesību. Es nedusmošos, mēs kopā izdomāsim, ko darīt.”
• „Paldies, ka pateici. Tagad salabosim.”
• „Vai tas ir izdomāts stāsts, vai tas notika pa īstam?”

Ko labāk nedarīt

• Nesauc bērnu par meli. Bērns, kuram bieži saka „tu esi melis”, sāk tam ticēt.
• Nepieprasi atzīšanos ar spiedienu: „Kamēr neatzīsies, no istabas neiziesi.” Tā bērns iemācās melot prasmīgāk, nevis teikt patiesību.
• Nesodi bargi. Pētījumos novērots, ka bērni, kurus bargi soda, melo biežāk un prasmīgāk.
• Nelasi garu lekciju. Pietiek ar īsu sarunu un kopīgu risinājumu.

Ja bērns zog un melo

Pirmsskolas vecumā bērns bieži paņem svešu mantu, jo vēl līdz galam neizprot, kas ir „mans” un kas „tavs”, vai nespēj atturēties, kad ļoti kaut ko grib. Tā vēl nav zagšana tādā nozīmē, kā to saprot pieaugušie.

Kad atrodi paņemtu mantu, runā mierīgi: „Šī mašīnīte ir Mārtiņa. Viņš to meklēs un būs bēdīgs. Aiziesim un atdosim to kopā.” Palīdzi bērnam mantu atdot un, ja vajag, atvainoties. Nekaunini viņu citu priekšā.

Ja skolas vecuma bērns regulāri paņem citu mantas vai naudu un par to melo, aiz tā bieži slēpjas kas cits: greizsirdība, vientulība, vēlme iederēties vai grūtības pastāstīt, kā viņam klājas. Tad svarīgāk par sodu ir saprast iemeslu.

Piemērs no ikdienas

Piecgadīgā Elza pēc bērnudārza stāsta, ka audzinātāja aizliegusi visiem spēlēties ar Lauru. Mamma zina, ka tā nevar būt. Viņa nesaka: „Tu melo!” Viņa apsēžas blakus un jautā: „Izklausās, ka šodien ar Lauru bija grūti. Kas notika?” Elza pastāsta, ka Laura nepieņēma viņu savā rotaļā. Mamma saka: „Tev bija bēdīgi. Es esmu šeit.” Izdomātais stāsts patiesībā bija stāsts par sāpīgu dienu, un tagad mamma zina, par ko runāt.

Kad meklēt speciālista palīdzību?

Konsultējies ar psihologu, ja:

• bērns melo ļoti bieži un gandrīz par visu, arī tad, kad nav iemesla;
• meli kļūst nopietnāki un kaitē citiem;
• melošanai pievienojas zagšana, agresija vai citas uzvedības grūtības;
• bērns melo, jo ļoti baidās, vai tev šķiet, ka viņš slēpj kaut ko, kas notiek bērnudārzā, skolā vai ar citiem pieaugušajiem;
• melošana sākusies pēkšņi pēc lielām pārmaiņām ģimenē;
• tev pašai vai pašam pietrūkst spēka. Arī tad atbalsts ir vērtīgs.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai ir normāli, ka trīsgadnieks melo?

Jā. Pirmie meli ap trim gadiem ir normāla attīstības daļa. Bērns sāk saprast, ka tu nevari zināt visu, ko zina viņš. Svarīgākais ir tas, kā tu reaģē.

Kā rīkoties, ja zinu, ka bērns melo?

Nejautā to, ko jau zini. Mierīgi pasaki, ko redzi, un piedāvā kopā atrast risinājumu. Kad bērns pasaka patiesību, pasaki paldies.

Vai par meliem jāsoda?

Bargs sods parasti iemāca labāk slēpt, nevis teikt patiesību. Labāk palīdzi bērnam salabot sekas, piemēram, kopā noslaucīt peļķi vai atdot paņemto mantu.

Kāpēc bērns melo par sīkumiem?

Bieži tas ir ieradums vai bailes: bērnam šķiet drošāk noliegt, pat ja nekas slikts nedraud. Vēro, kad tas notiek visbiežāk, un rādi, ka arī par kļūdām var runāt mierīgi.

Bērns stāsta izdomātus stāstus. Vai tie ir meli?

Pirmsskolas vecumā parasti nē. Tā ir iztēle. Izrādi interesi par stāstu un palīdzi atšķirt: „Vai tas ir izdomāts stāsts, vai tas notika pa īstam?”

Atbalsts

Lasi arī: Bērna disciplīna: kā rīkoties, ja bērns neklausa un testē robežas · Kā izklausās kritika un kā kritika ietekmē bērnus?