Uzvedība ir tikai aisberga redzamā daļa.

Attiecības starp bērnu un pieaugušo ir pakārtotas hierarhijā, kur pieaugušais atrodas augstākā pozīcijā. Tas nozīmē, ka starta pozīcijā pirmo vietu ieņem vecāks – ja bērns dusmojas, pieaugušais parāda, kā tikt galā ar dusmām, ja kaut kas neizdodas pieaugušais parāda, kā to risināt u.t.t. Tas nekad nevar notikt otrādākā secībā – ka bērns parāda pieaugušajam kā piem., nomierināties. (”nāc pie manis, kad esi mierīgs”)

Runājot par disciplinēšanu, to veido dažādi līdzās pastāvoši konstrukti, kuri nosaka kā veiksies ar disciplinēšanu, nevis konkrētas stratēģijas, kad bērns kaut ko ir izdarījis.

Disciplīna ir mācība par sevis vadīšanu

vispārpieņemtu orientieru vidū, kuri palīdz veiksmīgāk piedzīvot dzīvi. Disciplīna nav zvaigznīšu sistēma, apbalvojumi, sodi tās jau ir konkrētas stratēģijas, lai risinātu noteiktu uzvedības veidu piem., neaizmirst lietas, izpildīt mājasdarbus, kārtotu mantas, nelamāties. Būtībā bieži tas ir kā plāksteris uz neatrisinātām, nepietiekami izveidotām pašdisciplīnas prasmēm.

Kas ir disciplīna?

Disciplīna ir ne tikai uzvedība, bet arī domāšanas veids, jūtas un izpratne par pasaules lietu kārtību. Mācība par to visu sākas jau no bērna pirmajām dzīves dienām. Bērns griežas prom, ja kaut ko nevēlas, protestē, ja nav apmierināts, atgrūž ēdienu kurš negaršo. Domājot par disciplīnu mēs varam iztēloties, ka disciplīna ir Hula Loop riņķis, kurā stāvam pa vidu. Disciplīna palīdz veidot šīs stingrās robežas jeb sienas, kuras palīdz regulēt pašam sev uzvedību. Taču lai tādas stingras sienas izveidotu viss sākas ar pirmajām attiecībām – P I E S A I S T E.

Piesaiste ir attiecību modelis, kas iekļauj daudz dažādus aspektus. Pie drošās piesaistes attiecības ir veselīgākas, tas nozīmē, ka bērnam būs vieglāk izveidot pašdisciplīnas sienu ap sevi un tā būs veselīga/ilgnoturīga nebūs jāveic īpašas un biežas korekcijas. Taču pie nedrošajām piesaistēm (ambivalentā, noraidošā, dezorganizētā) būs grūtāk ar disciplīnas metodēm, jo, ja pa vidu attiecībām ir vēsuma aiza ir ļoti grūti otram nodot ziņu un biežāk būs jāveic uzvedības korekcijas, jo bērns var apgūt neadaptīvas tehnikas. Piemēram, ja bērns ir emocionāli ekspresīvs, bet ar viņu neviens nerunā par emocijām, bērns var izlādēt emocijas uz citiem nodarot pāri.

Pieaugušā uzdevums ir būt tam, ko bērns vēl nezina un neprot kā.

Dažādie audzināšanas stili

• Autoritārais – krokodils – uz bērnu tiek vērsts daudz nosodījuma, iebiedēšanas, tiek pieprasīta bezierunu paklausība. Pie šāda audzināšanas stila bērniem ir grūti nonākt citā smadzeņu zonā, biežāk bērni atrodas amigdalas zonā- izjūt bailes, draudus trauksmi.
• Visatļaujošais stils – pazaudētais kucēns – pieaugušais neuzticas citiem, zina, ka iespējams būtu kaut kas jāaizrāda bērnam, bet nevēlas apbēdināt bērnu, sagaida, ka bērns izrādīs rūpes un gādību pret pieaugušo. Var izveidoties grūti maināmi uzvedības modeļi, jo vecāks kā autoritāte pozitīvi apstiprina bērna negatīvu uzvedību. Piemēram., bērns atņem mantiņu citam bērnam, miera labad mantu ļaus paturēt un neizskaidros bērnam kā darīt.
• Noraidošais stils – pieaugušais, kurš nav spējīgs saskaņoties ar bērnu, iespējams, pārpūlējies savā ikdienā, nespēj dot bērnam to, kas nepieciešams. Bērnam pašam jātiek galā, līdz ar to daudz eksperimentē, kādas stratēģijas ir palīdzošas.
• Pāraprūpējošais – Helihoptera vecāks – visu laiku klātesošs, palīdz par daudz, nedod vietu bērna autonomijai, dara bērna vietā, līdz ar to bērns neiegūst autonomiju darīt pašam.

Trešais aspekts

Bērna daba, gan temperamenta iezīmes, gan arī neiroloģiski smadzeņu attīstības forma nosaka to, kā bērns ņems pretī stratēģijas. Piemēram, bērni kuru aktivitāte ir augstāka (jūtams haotisms, nekad nesēž), augsta neuzmanība (krīt lietas zemē, lietas novieto nepareizā vietā) pirms paši sevi būs spējīgi regulēt, pieaugušajiem biežāk fiziski būs jāaptur bērna rīcība, nepietiks tikai ar vārdiem.

Apbalvojumu un sodu sistēmas

Lai ķertos klāt apbalvojumiem un sodiem vispirms ir jāizvērtē visi citi aspekti. Vai ikdienas ritms ir paredzams? Vai bērns saņem pietiekami atbildības? Vai tās nav par daudz? Vai lietotas stratēģijas ir konsekventas? U.t.t pie uzvedības korekcijas ir jāatbild uz ļoti daudz jautājumiem.

Lai risinātu uzvedības grūtības pie neirotipiskiem bērniem (nav UDHS, AST, UDS, trauksme u.c.) ir jāskatās, kurā no augstāk minētajiem punktiem ir nepilnības un var veikt uzlabojumus. Kādas ir attiecības? Kādas audzināšanas stratēģijas tiek pielietotas? Kāds ir bērns pēc dabas?

Taču metodes kā zvaigžņu kalendārs, apbalvojumi var palīdzēt, lai jau no esošā punkta palīdzētu bērnam sasniegt augstākus sasniegumus noteiktā laika posmā pie konkrētas nodarbes, piem., trenēties špagatu. P.S. Ieteicams ir konsultēties ar kādu speciālistu pirms apbalvošanas sistēmas ieviešanas, jo labu gribot var sanākt tā, ka mēs iemācam bērnam darīt tikai tad, kad vēlas šo apbalvojumu!

Bērniem, kuriem jau ir bijušas pašdisciplīnas grūtības viena metode vien nerisinās situāciju. Šeit ir jautājums kādēļ bērns neintegrē sevī dotās norādes? Bieži atbilde ir neiroloģija. Tas nozīmē, ka pieejai būs jābūt kompleksākai.

Pašdisciplīnas veidošanās trīs fāzes

Līdz apmēram 8 g.v. pieaugušais ir gubernators, kurš pārrauga visu, kas notiek ar bērnu, dod skaidras norādes. No apmēram 8-16 g.v. pieaugušais ir, kā dārznieks kurš laiku pa laikam veic pārstādīšanu (tiek pārrunātas jau zināmās lietas), un atlikušo laiku turpina laistīt savu augu (nodrošina atbalstu ikdienā). No apmēram 16 g.v. pieaugušais ir gids, kurš dod norādes un bērns pats pieņem savus lēmumus un uzņemas atbildību.

Materiāls tapis veicot apkopojumus no Bērnu Psiholoģijas Institūta (Institute of Child Psychology) organizētās konferences Bērnu mentālā veselība (Childrens Mental Health), par tēmu cieņpilna disciplinēšana (Compassionate Discipline by Johanna Kalkreuth). Tekstā ir integrētas atziņas no praktiskās pieredzes un grāmatas The Soul of Discipline by Kim John Payne.