Īsā atbilde: kad bērns dusmās pasaka „es tevi ienīstu”, viņš visbiežāk nesaka, ka tevi ienīst. Viņš saka: „Manī ir tik daudz dusmu, ka es nezinu, kur tās likt.” Tajā brīdī nevajag lekciju par vārdiem. Vajag mierīgu pieaugušo, kurš nosauc bērna sajūtu, palīdz dusmām rimties un tikai pēc tam, kad bērns jau spēj sadzirdēt, iemāca, kā to pašu pateikt citiem vārdiem.

Es zinu, cik ļoti šie vārdi var iedurt sirdī. Tu visu dienu esi domājusi par viņu: gatavojusi ēst, vedusi, mierinājusi, un tad dzirdi: „Es tevi ienīstu!” vai „Tu esi slikta mamma!” Pirmā reakcija bieži ir gribēt atbildēt: „Tā nedrīkst!” vai „Nerunā ar mani tā!” Tas ir pilnīgi saprotami. Bet paskatīsimies, kas tajā brīdī notiek bērna pusē.

Kāpēc bērns saka „es tevi ienīstu”?

Mazs bērns domā ļoti konkrēti. Vārdi „es tevi ienīstu”, „es tevi nemīlu” vai „tu esi slikta mamma” ir dusmas par konkrēto situāciju: par to, ka multfilma beidzās, ka jāiet mājās no laukumiņa, ka saldējums šodien nebūs. Tas nav spriedums par tevi kā cilvēku. Bērns vienkārši vēl neprot pateikt citādi.

Aiz šiem vārdiem bieži slēpjas pavisam kas cits:

• „Man ir grūti.”
• „Es jūtos pārāk mazs savām lielajām emocijām.”
• „Es esmu tik nikns, ka nezinu, kā to pateikt.”

Un vēl viena būtiska lieta. Šādus vārdus bērns visbiežāk saka tieši tam, pie kura jūtas visdrošāk. Bērnudārzā viņš varbūt saņemsies, bet mājās, pie tevis, viņš drīkst „uzsprāgt”. To nav patīkami dzirdēt, taču tas ir arī signāls, ka jūsu attiecībās ir drošība.

Dusmas pašas par sevi nav sliktas. Ar dusmām bērns cīnās par to, kas viņam ir svarīgs. Grūti izturams ir nevis tas, ka bērns dusmojas, bet veids, kā viņš dusmas pauž. Un to var iemācīt.

Arī pētījumos redzams, cik liela loma ir vecākiem: to, kā bērns iemācās regulēt emocijas, saista ar to, kā emocijas regulē pieaugušie viņam blakus, kā vecāki reaģē uz bērna emocijām un kāda ir ģimenes emocionālā gaisotne (Morris u. c., 2017).

Ko darīt, kad bērns saka „es tevi ienīstu”: 5 soļi

1. Vispirms parūpējies par savu reakciju

Kad dzirdam sāpīgus vārdus, ķermenis reaģē uzreiz: balss kļūst asāka, gribas atcirst. Pirms kaut ko saki, lēni ieelpo un izelpo. Atgādini sev: „Viņš to nesaka par mani. Viņam tagad ir lielas dusmas.” Bērnam šajā brīdī visvairāk vajag pieaugušo, kurš neiekāpj tajā pašā intensitātē, bet palīdz emocijām rimties.

2. Nosauc bērna sajūtu, nevis vārdus

Pirmais teikums ir par to, ko bērns jūt vai grib. Īsi un mierīgi, piemēram:

„Tu esi ļoti dusmīgs. Tu tik ļoti gribēji vēl palikt laukumiņā.”

„Tev ir tik liela dusmiņa, ka grūti to noturēt. Es esmu tepat.”

Kad sajūtu nosauc vārdā, tā bieži kļūst mazliet mazāka. Pētnieki to sauc par emociju nosaukšanu un saista ar mazāku emociju intensitāti, lai gan šie pētījumi lielākoties veikti ar pieaugušajiem (Torre un Lieberman, 2018).

3. Lielo emociju laikā nemāci

Kamēr bērns ir dusmu virsotnē, viņa smadzenes skaidrojumus neuztver. Tāpēc „Kā tu vari tā teikt mammai!” tajā brīdī nenostrādās, bet var dusmas pat pastiprināt. Vētrā mēs neko nemācām. Esi blakus, runā mierīgi un parūpējies, lai neviens nedara pāri sev vai citiem. Ja bērns dzen tevi prom, nepazūdi:

„Tu esi tik dusmīgs, ka gribi, lai es aizeju. Es būšu tepat blakus. Kad gribēsi, vari nākt pie manis.”

4. Robežu par vārdiem iedod vēlāk

Tas, ka nesākam ar lekciju, nenozīmē, ka bērns drīkst runāt jebkā. Robežas par vārdiem mēs iedodam tad, kad bērns jau ir mierīgs un spēj mūs sadzirdēt. Runā par vārdiem, nevis par bērnu, un iedod citus vārdus, ko lietot nākamreiz:

„Tu biji tik dusmīgs, ka nezināji, kā to pateikt, tāpēc pateici, ka mani ienīsti. Tie ir sāpīgi vārdi. Tā mēs nerunājam. Tu vari teikt: es esmu ļoti nikns uz tevi.”

Tu drīksti pastāstīt arī par savām sajūtām. Bērnam ir jāzina, ka vārdi otru ietekmē:

„Tu biji ļoti dusmīga uz mani. Tie vārdi, ko tu pateici, lika man justies necienītai. Nākamreiz vari pateikt: es esmu dusmīga, es negribu to darīt.”

5. Mierīgos brīžos trenējiet dusmu vārdus

Prasmes trenē tikai mierīgos brīžos. Ja jaunu paņēmienu pirmo reizi piedāvā dusmu laikā, tas nestrādā. Vakarā, spēlējoties vai lasot grāmatu, var runāt par to, kā izskatās mazā un lielā dusmiņa, kā tā jūtas ķermenī un ko tad var darīt: skaļi pateikt „esmu dusmīgs!”, norūkties kā lācis, piesist ar kāju pie grīdas vai stumt sienu ar visu spēku. Un, kad bērns pats pamana un pasaka, ka ir dusmīgs, pamani to arī tu:

„Tu biji dusmīgs un pateici to vārdiem. Cik forši, ka tu pamanīji!”

Biežākās kļūdas: vecā pieeja un jaunā pieeja

Daudzi no mums uzauga laikā, kad bērna dusmas uzskatīja par necieņu. Tā nav tava vaina, ka šīs frāzes nāk prātā pirmās. Mums vienkārši neviens nemācīja citādi. Bet tagad mēs zinām vairāk.

• Vecā pieeja: „Kā tu vari tā runāt ar mammu? Ej uz savu istabu un padomā!” Jaunā pieeja: paliec blakus, nosauc dusmas, un par vārdiem runā tad, kad bērns ir nomierinājies. Bērnam daudz smagāk ir palikt ar lielām dusmām vienam pašam.
• Vecā pieeja: atbildēt ar to pašu („Nu tad es arī tevi nemīlu!”) vai demonstratīvi apvainoties. Bērns to uztver burtiski un secina: „Es esmu slikts.” Jaunā pieeja: „Tu esi ļoti dusmīgs uz mani. Es tevi mīlu arī tad, kad tu dusmojies.”
• Vecā pieeja: biedēt: „Ja tā runāsi, es aiziešu”, „Salavecis neatnāks.” Jaunā pieeja: skaidra robeža bez draudiem: „Tu esi nikns, un tas ir okei. Tā mēs nerunājam, bet tu vari pateikt: es esmu nikns.”
• Otrs grāvis: izlikties, ka nekas nav noticis, un nekad nerunāt par vārdiem. Jūtas drīkst būt lielas, bet bērnam vēl ir jāiemācās tās pateikt, nenodarot pāri. Mēs esam tie, kas to māca, un ne ar kaunināšanu, bet ar drošību un skaidrām robežām.

Un ja tev pašai izspruka asa atbilde?

Tas notiek ar mums visiem. Svarīgākais ir tas, ko izdari pēc tam. Kad abi esat mierīgi, atjauno saikni un mierīgā balsī pasaki, ko vajadzēja darīt citādi:

„Tu biji ļoti dusmīgs, un es arī sadusmojos. Es tev atbildēju par asu, un man ir žēl. Vai gribi samīļoties?”

Tā bērns redz, ka kļūdas var labot, un iemācās to darīt arī pats. Smadzenes ir plastiskas, un ar katru reizi būs arvien vieglāk.

Kad meklēt speciālista palīdzību?

Tas, ka dusmu brīdī reizēm izskan „es tevi ienīstu”, ir pilnīgi normāli. Konsultēties ar bērnu psihologu ir vērts, ja:

• dusmu uzliesmojumi ir ļoti bieži un spēcīgi, un divu nedēļu laikā, rīkojoties konsekventi, nekas nemainās;
• grūtības ilgst vairāk nekā trīs mēnešus vai kļūst arvien intensīvākas;
• skolas vecuma bērnam joprojām ir histērijas;
• bērns regulāri sit, kož vai met mantas, arī bērnudārzā vai skolā;
• bērns ļoti spēcīgi reaģē uz jebkuru kritiku vai bieži runā par sevi kā par „sliktu”;
• tu pati jūties izsīkusi un pamani, ka biežāk esi „sarkanajā zonā” nekā mierā. Arī tad palīdzība ir vērtīga, un labāk vērsties ātrāk nekā vēlāk.

Vēlies vēl? KLĀT aplikācijā ir plašāk par šo

KLĀT aplikācijā ir manas video nodarbības par bērna emocijām un robežām, gatavas frāzes ikdienas situācijām un iespēja uzdot savu jautājumu. Ienāc KLĀT

Lasi arī: 5 soļi, kā palīdzēt bērnam regulēt emocijas

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai normāli, ka bērns saka „es tevi ienīstu”?

Jā, tas ir normāli. Mazs bērns domā ļoti konkrēti, un šie vārdi ir dusmas par konkrēto situāciju, nevis spriedums par tevi kā cilvēku. Bērns vienkārši vēl neprot pateikt citādi. Turklāt šādus vārdus bērns visbiežāk saka tieši tam, pie kura jūtas visdrošāk.

Ko atbildēt, kad bērns saka „es tevi ienīstu”?

Vispirms lēni ieelpo un izelpo, lai neatcirstu. Pēc tam nosauc bērna sajūtu, nevis vārdus: „Tu esi ļoti dusmīgs. Tu tik ļoti gribēji vēl palikt laukumiņā.” Kad sajūtu nosauc vārdā, tā bieži kļūst mazliet mazāka. Par vārdiem runā vēlāk, kad bērns ir mierīgs.

Vai bērns jāsoda par vārdiem „es tevi ienīstu”?

Sodu un biedēšanas vietā bērnam vajag skaidru robežu bez draudiem. Dusmu virsotnē bērns skaidrojumus neuztver, tāpēc robežu par vārdiem iedod tad, kad viņš ir nomierinājies: „Tie ir sāpīgi vārdi. Tā mēs nerunājam. Tu vari teikt: es esmu ļoti nikns uz tevi.” Atbildēt ar to pašu vai sūtīt bērnu vienu uz istabu nepalīdz.

Kā iemācīt bērnam pateikt dusmas citiem vārdiem?

Prasmes trenē tikai mierīgos brīžos, nevis dusmu laikā. Vakarā, spēlējoties vai lasot grāmatu, var runāt par to, kā izskatās mazā un lielā dusmiņa, kā tā jūtas ķermenī un ko tad var darīt: skaļi pateikt „esmu dusmīgs!”, norūkties kā lācis vai piesist ar kāju pie grīdas. Kad bērns pats pasaka, ka ir dusmīgs, pamani to arī tu.

Avoti

• Mīlēt Izglītoti kursi: „Emociju regulācija”, „Robežas un disciplīna”, „Drošības aplis”.
• Morris, A. S., Criss, M. M., Silk, J. S., Houltberg, B. J. (2017). The Impact of Parenting on Emotion Regulation During Childhood and Adolescence. Child Development Perspectives, 11(4), 233–238.
• Torre, J. B., Lieberman, M. D. (2018). Putting Feelings Into Words: Affect Labeling as Implicit Emotion Regulation. Emotion Review, 10(2), 116–124.