Īsā atbilde: kad mazs bērns sit vai kož, viņš visbiežāk negrib darīt pāri. Viņa „bremzes” vēl nestrādā, emociju ir par daudz vai viņu interesē tava reakcija. Tajā brīdī vajag ātru un mierīgu robežu: aptur roku, īsi pasaki „sist nedrīkst” un parādi, ko darīt citādi, bet mācīšanās notiek vēlāk, mierīgos brīžos.
Es zinu, kā tas ir. Tu noliecies pie bērna, lai palīdzētu uzvilkt zābaku, un pēkšņi saņem sitienu. Vai arī audzinātāja pie durvīm saka: „Jūsu bērns šodien atkal koda.” Tad nāk kauns, dusmas un jautājums: „Ko es daru nepareizi?” Visbiežāk neko. Sišana un košana ir ļoti izplatītas, īpaši no pusotra līdz divarpus gadiem. Bet tas, ka tas ir normāli, nenozīmē, ka nekas nav jādara.
Kāpēc bērns sit un kož?
- Emociju ir par daudz. Dusmas, vilšanās vai nogurums „izšaujas” caur rokām vai zobiem. Līdz 4–5 gadu vecumam bērna smadzenēm vēl trūkst resursu, lai dusmu brīdī apstātos.
- Bērns pēta tavu reakciju. Mierīgā brīdī mazais iekož, skatās tev sejā un smejas. Tava neparastā sejas izteiksme viņam ir interesanta.
- Pārstimulācija. Vakarā, pasākumos, ļoti priecīgos brīžos.
- Sensorā vajadzība vai aug zobi. Bērns kož bez dusmām un labprāt grauž cietus ēdienus.
- Manta, sava telpa vai drošība. Bērns sargā savu mantu vai jaunā grupā vēl nejūtas droši.
- Atdarināšana. Bērns dara to, ko redz citos.
Uzvedība ir signāls. Aiz tās ir vajadzība, vecumposma īpatnība vai prasme, kas vēl nav apgūta.
Ko darīt tajā brīdī: Saprotu – Nē – Darām tā
Vispirms mierīgi aptur roku vai paņem bērnu nost no otra bērna. Tad lieto vienkāršu formulu, kas der visiem vecumiem:
- Saprotu. Nosauc to, ko redzi: emociju, situāciju vai vajadzību.
- Nē. Īsa robeža: ko bērns nedrīkst darīt.
- Darām tā. Pirmais mazais solis: ko bērns var darīt tā vietā.
„Tu esi dusmīgs. Sist nedrīkst. Tu vari piesist ar kāju, norūkties un sasprindzināt ķermeni.”
Runā bez kliegšanas un bez lielas emocijas sejā. Spilgta reakcija bērnam ir interesanta, un viņš to gribēs redzēt vēlreiz. Lielās dusmās neskaidro un nemoralizē, jo tajā brīdī bērns tevi nespēj sadzirdēt.
Ja sāpēja citam bērnam, pievērs uzmanību arī viņam: „Tev sāpēja? Nāc, paskatīsimies.” Atvainošanos neuzspied ar varu. Kad tavs bērns nomierinās, vari piedāvāt: „Pajautāsim, vai viņam vēl sāp?”
Aina no ikdienas: kad bērns iekož
Mana meita (1 g. 7 mēn.) rotaļājoties man iekoda pārāk stipri. Es skaļi iesaucos, un viņai mana sejas izmaiņa šķita tik interesanta, ka viņa gribēja darīt vēlreiz. Es mierīgi apturēju kustību, nocēlu viņu no klēpja un pateicu: „Kost un skrāpēt nedrīkst. Tas sāp.” Pēc tam apsēdināju viņu sev pretī un sāku rādīt dažādas sejas izteiksmes, vēlāk arī pie spoguļa. Robeža bija skaidra, un vajadzība pētīt sejas saņēma drošu veidu.
Ja bērns sit mammai vai tētim
Daudzi vecāki klusi panes sitienus, jo „viņš taču ir mazs”. Bet tev drīkst sāpēt, un tu drīksti to pateikt. Ja ļausi sevi sist, bērns secinās, ka tā drīkst.
„Au, man sāpēja. Darīt pāri nedrīkst.”
Ja bērns turpina, piecelies un uz brīdi atkāpies: „Ja dara pāri, es paeju malā.” Tā nav sodīšana, tā ir robeža.
Ja bērns kož bērnudārzā
- Nebar vakarā mājās. Mazs bērns pēc vairākām stundām situāciju vairs neatceras, un no bāršanas viņš iemācās tikai „es esmu slikts”. Robežu liek tajā brīdī, un to dara pedagogs.
- Palūdz konkrētu aprakstu: kad tas notika, kas bija tieši pirms tam, kas bija blakus.
- Paskaties uz adaptāciju. Bieži palīdz īsāka diena dārziņā un nesteidzīgs laiks kopā pēc tam.
Mierīgos brīžos trenējiet
- Iedod vārdus: „Tu vari pateikt: stop! Tas ir mans!”
- Spēlējiet sejas izteiksmju spēli pie spoguļa: dusmīga, pārsteigta, bēdīga seja.
- No apmēram divarpus gadiem trenējiet maigu pieskārienu: „Saspied manu roku stipri. Tagad maigi.”
- Mazākiem bērniem, kuriem vajag kost, dod graužamas mantas.
Ko nedarīt: nekost un nesist pretī, „lai saprot, kā sāp”. Bērns no tā neiemācās just līdzi, viņš redz tikai to, ka arī pieaugušie sāpina, kad dusmojas.
Kad meklēt speciālista palīdzību?
Ja mazs bērns reizēm iesit vai iekož, tas ir normāli. Konsultēties ar bērnu psihologu ir vērts, ja:
- bērns sit vai kož katru dienu gan mājās, gan bērnudārzā;
- divu nedēļu laikā, rīkojoties konsekventi, nekas nemainās;
- četrgadniekam vai vecākam bērnam sitieni ir tikpat bieži un stipri kā divgadniekam;
- bērns bieži sit pats sevi vai sit galvu pret grīdu;
- tev pašam vai pašai pietrūkst spēka un pacietības. Arī tad atbalsts ir vērtīgs.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai tas ir normāli, ka bērns sit un kož?
Jā, īpaši no pusotra līdz trīs gadu vecumam. Bērns vēl mācās tikt galā ar lielām emocijām. Tomēr normāli nenozīmē, ka to var atļaut: mierīga robeža ir vajadzīga katru reizi.
Kāpēc bērns iekož un smejas?
Visbiežāk viņu interesē tava reakcija. Atbildi mierīgi un īsi, bez spilgtas sejas izteiksmes, un mierīgā brīdī spēlējiet sejas izteiksmju spēli.
Vai iekost pretī, lai bērns saprot, ka sāp?
Nē. Bērns no tā neiemācās just līdzi. Viņš iemācās, ka sāpināt drīkst tas, kurš ir lielāks. Aptur kustību un pasaki: „Es tev neļaušu kost.”
Vai bārt bērnu vakarā par košanu bērnudārzā?
Nē. Mazs bērns pēc vairākām stundām to vairs neatceras. Labāk aprunājies ar pedagogu par to, kas notika tieši pirms tam.
Kad gaidīt uzlabojumus?
Rīkojies vienādi katru reizi vismaz divas nedēļas. Ja pēc tam nekas nemainās, ir vērts paskatīties plašāk vai konsultēties ar speciālistu.
Ja gribi visu par sišanu un košanu vienuviet, esmu izveidojusi e-grāmatu „Kāpēc bērns sit un kož?” vecākiem ar bērniem no 1 līdz 3 gadiem: ko bērns katrā vecumā jau spēj, gatavas frāzes un 28 zīmēti „Lotes stāstiņi”, ko apskatīt kopā ar bērnu. Apskatīt e-grāmatu
Lasi arī: Kādēļ mans bērns kož citiem bērniem? · Bērna histērija: ko darīt, ko teikt un ko neteikt
Autore: Simona Dimanta, Mg. psych., „Mīlēt Izglītoti” mācību centra dibinātāja. 10+ gadu pieredze darbā ar bērniem, vecākiem un pedagogiem.
