Sitiens pa dibenu, pļauka, paraušana aiz auss. Daudziem no mums tas šķiet kā kaut kas no pagātnes, taču jaunākie dati rāda ko citu. Labklājības ministrijas 2025. gadā pasūtītajā pētījumā 26% pieaugušo, kuri bērnus soda, atzina, ka ir izmantojuši arī fiziskus sodus. Tātad katrs ceturtais. Vēl 45% aptaujāto vismaz atsevišķās situācijās šādas metodes attaisno.

Šos datus min Bērnu aizsardzības centrs (BAC), kas 19. oktobrī visā Latvijā sāka kampaņu „Mīlestība ir drošība” ar vēstījumu „Tā pati roka. Cita izvēle”. Šajā rakstā apskatīsim, kāpēc vecāki sit, ko par to saka pētījumi un, pats galvenais, ko darīt tajā brīdī, kad pacietība beidzas.

Ko rāda jaunākie dati

Labklājības ministrijas pētījumā par bērnu nevardarbīgas audzināšanas praksi ģimenēs aptaujāti 2000 Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Galvenie secinājumi:

• 26% pieaugušo, kuri soda bērnus, atzīst, ka ir izmantojuši arī fiziskus sodus;
• 52% no viņiem kā vienu no iemesliem min paškontroles zaudēšanu;
• 45% aptaujāto vismaz dažās situācijās pieļauj sitienu pa dibenu, pļauku vai paraušanu aiz auss;
• tie, kuri paši soda fiziski vai emocionāli, daudz biežāk paši bērnībā ir piedzīvojuši tieši šādus sodus.

Ir arī labā ziņa: fiziskās sodīšanas pieredze bērnībā mazinās. Taču pētījums parāda arī ko citu. Kliegšanas vietā arvien biežāk parādās citi emocionālas ietekmēšanas veidi, piemēram, ilgstoša klusēšana un ignorēšana.

Kāpēc vecāki sit (un kāpēc tas nav jautājums par mīlestību)

Vecāki nesit tāpēc, ka nemīl savu bērnu. Visbiežāk sitiens notiek brīdī, kad pieaugušais pats ir pārslogots. Ir nogurums, steiga, miega trūkums un rūpes, un tad bērns vēlreiz nedara to, ko lūdz.

Otrs iemesls ir pašu bērnības pieredze. Teikumi „viena pļauka jau neko nenodarīs” un „mani arī pēra, un es izaugu normāls” paaudzēs tiek nodoti tālāk. Stresa brīdī mūsu smadzenes ķeras pie tā, ko pazīst vislabāk, un tas bieži ir tas, ko piedzīvojām paši.

Trešais iemesls ir vienkāršs: vecāki nezina, ko darīt citādi. Ja neviens nav parādījis citu ceļu, rokas automātiski dara to, ko pazīst.

Šeit nav vietas vainošanai. Vainas sajūta neko nemaina. Mainīt palīdz jaunas prasmes un atbalsts.

Ko par fiziskiem sodiem saka pētījumi

Zinātnē par šo jautājumu ir ļoti liela vienprātība:

• Gershoff un Grogan-Kaylor (2016) meta-analīzē apkopoja 75 pētījumus ar vairāk nekā 160 000 bērnu. 13 no 17 aplūkotajiem rādītājiem pēršana bija saistīta ar lielāku risku kaitīgām sekām bērnam, piemēram, agresijai, uzvedības problēmām un sliktākai psihiskajai veselībai. Neviens rādītājs neliecināja par ieguvumu bērnam. Turklāt sekas būtiski neatšķīrās no tām, kas saistītas ar fizisku vardarbību.
• Heilmann u.c. (2021, The Lancet) apkopoja 69 ilgtermiņa pētījumus. Fiziski sodi konsekventi paredz uzvedības problēmu pieaugumu laika gaitā un nav saistīti ar nevienu pozitīvu iznākumu.
• Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka fiziski sodi kaitē bērna fiziskajai un garīgajai veselībai, laika gaitā palielina uzvedības problēmas un tiem nav pozitīvu rezultātu. Jebkuram fiziskam sodam, arī „vieglam”, ir iebūvēts eskalācijas risks.
• Amerikas Pediatrijas akadēmija (2018) secina, ka fiziski sodi, kliegšana un kaunināšana īstermiņā ir maz efektīvi, bet ilgtermiņā nav efektīvi vispār.

Citiem vārdiem: sitiens var apturēt uzvedību uz mirkli, taču bērns neiemācās, ko darīt citādi. Viņš iemācās baidīties, un nākamajā reizē ar dusmām tiek galā tāpat, ar roku.

Ko saka likums

Latvijā bērnu fiziski sodīt ir aizliegts. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta otrā daļa nosaka: „Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.” Savukārt 24. panta ceturtā daļa paredz, ka par bērna fizisku sodīšanu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.

Ko darīt brīdī, kad pacietība beidzas

BAC kampaņa pievēršas tieši brīdim pirms savaldības zaudēšanas, un tas ir pareizi. Lūk, ko varat darīt Jūs paši:

1. Pamaniet spriedzi laikus. Saspiesti zobi, karstums sejā, skaļāka balss ir signāli, ka tuvojaties robežai.
2. Apstājieties. Ja bērns ir drošībā, atkāpieties soli atpakaļ un lēni izelpojiet. Pasakiet sev: „Es tagad apstājos.”
3. Nolaidieties bērna līmenī un runājiet īsiem, mierīgiem teikumiem.
4. Ja tomēr sanāca kliegt vai iesist, salabojiet. „Piedod. Es sadusmojos un iesitu. Tā nedrīkstēja būt, un tā nebija tava vaina.” Atvainošanās nemazina Jūsu autoritāti. Tā bērnam rāda, kā uzņemties atbildību.

Saprotu — Nē — Darām tā: trīs soļi, ko teikt bērnam

Kad esat nedaudz nomierinājušies, palīdz vienkārša secība, ko varat izmantot gandrīz jebkurā konfliktā.

1. Saprotu. Vispirms nosauciet bērna sajūtu. Tas nenozīmē piekrist uzvedībai. Tas nozīmē parādīt, ka redzat, kas notiek viņa iekšienē.

2. Nē. Pēc tam mierīgi un skaidri pasakiet robežu. Īsi, bez lekcijas.

3. Darām tā. Visbeidzot dodiet skaidru virzienu, ko darīt tagad. Bērns 1–3 gadu vecumā vēl nespēj pats izdomāt citu rīcību, tāpēc tā jāpiedāvā pieaugušajam.

Piemērs. Divgadniecei ir jāiet prom no rotaļu laukuma. Viņa krīt uz zemes un iesit mammai.

• Saprotu: „Tu gribi vēl palikt. Tu esi dusmīga, ka jāiet prom.”
• Nē: „Sist es neļaušu.” (Mierīgi pieturat viņas roku.)
• Darām tā: „Tagad ejam uz mašīnu. Tu vari nest lāpstiņu vai turēt mani aiz rokas.”

Tieši tā izskatās „tā pati roka, cita izvēle”: roka, kas varētu iesist, maigi aptur, notur un ved.

Kad sit pats bērns

Mazi bērni bieži paši sit, kož un grūž. Vecumā no 1 līdz 3 gadiem tā ir normāla attīstības daļa, jo emocijas ir lielas, bet vārdu un paškontroles vēl maz. Ja uz bērna sitienu atbildam ar sitienu, bērns iemācās tieši to, ko gribam pārtraukt: ka ar dusmām tiek galā ar roku.

Tā pati roka. Cita izvēle

Vecāku darbs ir viens no grūtākajiem, un neviens no mums nav ideāls. Svarīgi nav nekad nekļūdīties. Svarīgi ir zināt, ko darīt citādi, un palūgt palīdzību, kad kļūst grūti. Informāciju par atbalstu vecākiem un bērniem varat atrast vietnēs atbalstsberniem.lv un bac.gov.lv.

Ja Jūsu bērns 1–3 gadu vecumā sit vai kož un gribat saprast, kāpēc tā notiek un ko teikt tieši tajā brīdī, to visu soli pa solim esmu aprakstījusi e-grāmatā „Kāpēc bērns sit un kož”. Komplektā ir arī „Lotes stāstiņi”, ko lasīt kopā ar bērnu: uzzināt vairāk

Simona Dimanta, Mg. psych., „Mīlēt Izglītoti”

Avoti

1. Bērnu aizsardzības centrs (19.10.2026). Bērnu aizsardzības centrs uzsāk pasākumu ciklu par audzināšanu bez vardarbības „Mīlestība ir drošība”. https://www.bac.gov.lv/lv/jaunums/bernu-aizsardzibas-centrs-uzsak-pasakumu-ciklu-par-audzinasanu-bez-vardarbibas-milestiba-ir-drosiba
2. Labklājības ministrija (2025). Pētījums par bērnu nevardarbīgas audzināšanas praksi ģimenēs. https://ppdb.mk.gov.lv/database/petijums-par-bernu-nevardarbigas-audzinasanas-praksi-gimenes/
3. Bērnu tiesību aizsardzības likums, 9. un 24. pants. https://likumi.lv/ta/id/49096-bernu-tiesibu-aizsardzibas-likums
4. Gershoff, E. T., & Grogan-Kaylor, A. (2016). Spanking and child outcomes: Old controversies and new meta-analyses. Journal of Family Psychology, 30(4), 453–469. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/27055181/
5. Heilmann, A., et al. (2021). Physical punishment and child outcomes: a narrative review of prospective studies. The Lancet, 398(10297), 355–364. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/34197808/
6. World Health Organization. Corporal punishment of children and health (fact sheet). https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/corporal-punishment-and-health
7. Sege, R. D., Siegel, B. S., et al. (2018). Effective Discipline to Raise Healthy Children. Pediatrics, 142(6), e20183112. https://publications.aap.org/pediatrics/article/142/6/e20183112/37452/Effective-Discipline-to-Raise-Healthy-Children