Kāpēc vecākiem rodas sajūta, ka bērns vienkārši neklausa
Ir brīži, kad šķiet: bērns dzird visu, izņemot tieši to, kas šobrīd ir svarīgākais. Tu saki vienu reizi, divas, piecas, un nekas nemainās. Kurpes joprojām nav uzvilktas, mantas nav novāktas, vannasistabā neviens nav iegājis.
Šādās situācijās daudzi vecāki sev jautā: vai bērns patiešām nedzird, kas jādara, vai arī viņš vienkārši ignorē? Patiesībā bieži atbilde nav tik vienkārša.
Bērns ne vienmēr neklausa tāpēc, ka negrib sadarboties. Dažreiz viņš ir iegrimis savā darbībā. Dažreiz viņa uzmanība vēl nespēj pietiekami ātri pārslēgties. Dažreiz uzdevums ir pārāk neskaidrs. Un dažreiz viņš ir tik noguris, ka spēka sadarboties šajā brīdī gandrīz vairs nav.
Tas nenozīmē, ka robežas nav vajadzīgas. Tas nozīmē, ka pirms teikt to pašu skaļāk un vēlreiz, ir vērts paskatīties dziļāk: kas tieši šajā brīdī bērnam traucē sadarboties?
Tieši šeit sākas cieņpilna audzināšana. Nevis ar piekāpšanos, bet ar situācijas saprašanu.
“Nedzird” nenozīmē, ka bērns Tevi ignorē apzināti
Kad vecāks atkārto norādes bērnam atkal un atkal, ļoti viegli nonākt pie secinājuma: bērnam tas vienkārši nerūp. Taču pirmsskolas vecumā bērna uzvedība bieži ir vairāk saistīta ar attīstību nekā ar attieksmi.
Bērnam vēl tikai veidojas prasmes:
- pārslēgt uzmanību,
- pabeigt vienu darbību un sākt nākamo,
- noturēt prātā vairāku soļu norādi,
- regulēt vilšanos un pretestību.
Ja Tu saki: “Ej iztīri zobus, uzvelc pidžamu un pēc tam atnes drēbes rītdienai,” bērns var nedarīt nevis tāpēc, ka ir nepaklausīgs, bet tāpēc, ka norāde viņam ir par apjomīgu.
Ja Tu runā no otras istabas, kamēr bērns spēlējas, viņš var patiešām nebūt “saņēmis” Tavu teikto pilnā nozīmē.
Ja vakars jau ir smags, bērns var dzirdēt vārdus, bet nespēt tiem sekot.
Tas ir būtiski, jo “bērns neklausa” nav tikai disciplīnas jautājums. Bieži tas ir uzmanības, valodas precizitātes, noguruma un emociju regulācijas jautājums vienlaikus.
Biežākie iemesli, kāpēc bērns ignorē norādes
Lai saprastu, kā panākt sadarbību ar bērnu, ir vērts atdalīt vairākus iespējamos iemeslus.
Pirmais: bērns nav patiesi pieslēdzies kontaktam. Viņš dzird fonā, bet nav pārslēdzis uzmanību no savas darbības uz Tevi.
Otrais: norāde ir pārāk gara vai neskaidra. “Sakārto istabu” bērnam nav tik skaidrs kā “ieliec klučus kastē”.
Trešais: bērns ir emocijās. Kad bērns ir satraukts, dusmīgs vai noguris, sadarbība kļūst grūtāka.
Ceturtais: bērns ir pieradis, ka norāde atkārtosies daudzas reizes. Tad pirmā reize viņam vairs nešķiet nozīmīga. Ne tāpēc, ka viņš grib manipulēt, bet tāpēc, ka ikdienas ritmā ir nostiprinājies šāds modelis.
Piektais: bērnam trūkst pārejas. No spēles uz mazgāšanos. No multenes uz ģērbšanos. No skriešanas uz mierīgu sēdēšanu. Pārejas pirmsskolas vecumā bieži ir sarežģītākas, nekā pieaugušajiem šķiet.
Jo precīzāk Tu sapratīsi, kas notiek, jo mazāk būs vēlmes vienkārši teikt skaļāk.
Kāpēc atkārtot vienu un to pašu parasti nepalīdz
Daudzi vecāki dzīvo ar jautājumu: cik reizes jāsaka bērnam, lai viņš beidzot sāk darīt? Godīgā atbilde, jo vairāk viena un tā pati frāze tiek atkārtota bez izmaiņām, jo mazāka iespēja, ka tā kļūs efektīva.
Ja modelis ir šāds: mamma saka, bērns nereaģē, mamma atkārto, bērns turpina, mamma sadusmojas, bērns ar laiku iemācās nevis sadarbību, bet secību. Viņš pierod, ka rīcība jāuzsāk tikai tad, kad pieaugušais ir sasniedzis noteiktu spriedzes līmeni.
Tāpēc svarīgāks par atkārtojumu skaitu ir tas, kas notiek pēc pirmās norādes.
Vai Tu iegūsti bērna uzmanību?
Vai norāde ir īsa?
Vai Tu nosauc vienu konkrētu soli?
Vai Tu paliec klātesoša, nevis turpini runāt no distances?
Šeit svarīgs nav stingrāks tonis. Svarīga ir skaidrāka sistēma.
Vakara nogurums bieži padara sadarbību daudz grūtāku
Ļoti daudzas situācijas, kurās šķiet, ka bērns ignorē norādes, notiek tieši vakarā. Un tas nav nejauši.
Pēc bērnudārza vai garas dienas bērns ir noguris no skaņām, prasībām, pārejām un uzdevumiem. Arī vecāks ir noguris. Tas nozīmē, ka abām pusēm ir mazāk resursu mierīgai sadarbībai.
Vakara mieram palīdz ne tikai laba rutīna, bet arī ļoti precīza valoda noguruma brīžos.
Nevis: “Cik reizes man tev jāsaka?”
Bet drīzāk: “Tagad viena lieta. Lūdzu, noliec mašīnu kastē.”
Nevis: “Tu mani vispār nedzirdi?”
Bet drīzāk: “Es palīdzēšu sākt. Tu ieliec pirmo, es paturu kastīti.”
Nevis: “Kāpēc atkal viss jāatkārto?”
Bet drīzāk: “Redzu, ka tev grūti pārslēgties. Sāksim kopā.”
Par rīta pretestību vari lasīt arī tematiskā rakstā par Bērns no rīta neklausa: kā panākt sadarbību bez kliegšanas: https://miletizglitoti.lv/berns-no-rita-neklausa/
Kā runāt tā, lai bērnam būtu vieglāk sadarboties
Ja mērķis ir nevis panākt aklu paklausību, bet reālu sadarbību, valodai ir milzīga nozīme.
Visbiežāk palīdz trīs principi.
Pirmais: runā īsi. Viena doma vienā teikumā.
Otrais: runā konkrēti. Nevis “uzvedies labi”, bet “ej man blakus” vai “noliec krūzi uz galda”.
Trešais: runā no kontakta, nevis no attāluma. Pienāc tuvāk, nosauc bērnu vārdā, iegūsti acu kontaktu vai vismaz pārliecinies, ka uzmanība ir pie Tevis.
Šeit apzināti parādu vienu principu, ko vari izmēģināt jau šodien. Ja redzi, ka ar to vien nepietiek, tas nav tāpēc, ka Tu dari kaut ko nepareizi, vienkārši sarežģītās situācijās bieži vajag dziļāku, trenējamu sistēmu.
Viens ļoti spēcīgs princips ir šāds: vispirms kontakts, tad norāde.
Tas nozīmē, ka pirms saki, ko bērnam darīt, Tu vispirms panāc, ka bērns patiešām ir kopā ar Tevi tajā brīdī.
Par to, kā veidot šādas frāzes ikdienā, varēsi uzzināt prakstiskajā datbnīcā: kā runāt ar bērnu: https://miletizglitoti.lv/kurss/ka-runat-ar-bernu-praktiska-lekcija/
Ko šī situācija nemāca bērnam, ja mēs tikai atkārtojam
Kad bērna uzvedība tiek uztverta tikai kā nepaklausība, fokuss bieži paliek uz jautājumu: kā panākt, lai viņš paklausa ātrāk. Taču ilgtermiņā svarīgāks ir cits jautājums: ko bērns no šīs situācijas iemācās?
Ja bērns regulāri dzird:
- “Tu mani nekad neklausi,”
- “Cik reizes jāsaka,”
- “Tu speciāli dari pretēji,”
viņš neiemācās labāk sadarboties. Viņš biežāk iemācās, ka kopīgas situācijas ir saspringtas, ka pieaugušais ātri aizkaitinās un ka viņš pats atkal “nav pareizs”.
Savukārt, ja pieaugušais saglabā robežu un vienlaikus dod skaidru, izpildāmu virzienu, bērns pamazām apgūst ko citu: kā pārslēgties, kā pieņemt norādi, kā izturēt vilšanos, kā sadarboties bez cīņas.
Tas ir lēnāks ceļš. Bet tas veido prasmes, nevis tikai pakļaušanos.
Ko darīt, ja jūti, ka jau esi uz sprādziena robežas
Ne vienmēr grūtākais ir bērna reakcija. Dažreiz grūtākais ir tas, ka Tu pati jau esi pārpildīta. Un tad atkārtotas norādes kļūst par pēdējo pilienu.
Šādā brīdī nav vajadzīgs ideāls teksts. Vajadzīga ir apstāšanās.
Piefiksē sev: “Es sāku kāpt augšā.” Tas jau ir svarīgs solis.
Pazemini balsi, nevis paaugstini. Jo vairāk pieaugušais paaugstina intensitāti, jo vairāk bērns parasti ieiet aizsardzībā vai pretestībā.
Izvēlies vienu prioritāti. Nevis visas vakara lietas uzreiz.
Un atceries — emociju regulācija nav tas pats, kas nekad nedusmoties. Tā ir spēja laikus pamanīt, kas ar Tevi notiek, un pietiekami skaidri vadīt situāciju.
Ja jūti, ka vakari mājās bieži kļūst smagi, noder arī raksts par bērna emociju regulēšanu un pieaugušā valodu noguruma brīžos: bērna emociju regulēšana ikdienā.
Tev nav jāizdomā viss vienai
Ja mājās regulāri atkārtojas sajūta, ka bērns dzird tikai ar desmito reizi, tas nenozīmē, ka Tu neproti audzināt. Tas bieži nozīmē, ka Tev ir vajadzīga skaidrāka secība, mazāk nejaušības un vairāk konkrētu piemēru, ko teikt tieši tajā brīdī.
Šeit redzi pamatu, bet pilno secību, ko teikt un kad apstāties, trenējam praktiski lekcijā un klātienē: https://miletizglitoti.lv/kurss/ka-runat-ar-bernu-praktiska-lekcija/
Ja vēlies ne tikai lasīt par sadarbību, bet arī soli pa solim saprast, kā reaģēt ikdienas situācijās bez kliegšanas un bez bezgalīgas atkārtošanas, beigās aicinu pievienoties abonementam: https://miletizglitoti.lv/kurss/klat-vecaku-atbalsts-tava-kabata/
Tur šīs situācijas tiek skaidrotas praktiski, ar piemēriem un pielietojamu sistēmu.
Ko darīt tieši šajā brīdī
- Pienāc bērnam tuvāk, nevis saki no otras istabas.
- Nosauc bērnu vārdā un pagaidi 1–2 sekundes.
- Panāc uzmanību pirms norādes, nevis vienlaikus ar to.
- Dod tikai vienu uzdevumu, nevis trīs pēc kārtas.
- Pasaki konkrēti, ko darīt tagad, nevis vispārīgi “uzvedies labi” vai “sakārtojies”.
- Ja vajag, palīdz sākt pirmo soli kopā.
- Ja bērns ir noguris vai emocijās, samazini prasību apjomu līdz svarīgākajam.
- Pēc sadarbības piefiksē konkrēto: “Tu tagad sāki uzreiz, tas palīdzēja.”
3 konkrētas frāzes, ko vari teikt:
- “Tagad viena lieta – lūdzu, ieliec grāmatu plauktā.”
- “Redzu, ka ir grūti pārslēgties. Es palīdzu sākt.”
- “Kad paskaties uz mani, es pasaku, kas jādara tālāk.”
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai bērns mani ignorē speciāli?
Ne vienmēr. Pirmsskolas vecumā bieži lielāka loma ir uzmanības pārslēgšanai, nogurumam, emocijām un norādes skaidrībai. Dažreiz tas izskatās pēc ignorēšanas, lai gan bērnam vienkārši ir grūti pārslēgties vai sākt prasīto darbību.
Ko darīt, ja bērns neklausa tieši vakarā?
Vakars bieži ir grūtākais laiks, jo bērns ir noguris un arī vecāks ir izsmelts. Palīdz īsākas frāzes, mazāk prasību vienlaikus, stabila secība un ļoti konkrēta valoda. Noguruma brīžos “mazāk” tiešām bieži ir “vairāk”.
Vai man jābūt stingrākai?
Stingrība pati par sevi ne vienmēr rada sadarbību. Efektīvāk ir būt skaidrai, paredzamai un konsekventai. Bērnam vajag robežas, bet tās vislabāk strādā tad, kad pieaugušais vienlaikus saglabā kontaktu un konkrētību.
Ko darīt, ja es pati jau sāku dusmoties?
Vispirms piefiksē to sev. Kad pieaugušais sāk runāt arvien skaļāk, sadarbība bieži pasliktinās. Labāk apstāties, ieelpot, izvēlēties vienu svarīgāko uzdevumu un teikt mazāk, bet skaidrāk. Tas nav vājums, tā ir regulācija.
Vai ar vienu principu pietiks, lai viss mainītos?
Dažreiz viens princips dod jūtamu atvieglojumu, bet ne vienmēr atrisina visu. Ja situācijas atkārtojas bieži, parasti vajag sistēmu, ko teikt, kad gaidīt, kad palīdzēt, kad apstāties. Tas ir trenējams process, nevis viena “burvju frāze”.
