Kā panākt bezierunu paklausību un lai bērns izpilda norādi pēc pirmā lūguma?
Nekā!
Dažkārt bērns rīkosies uzreiz, dažkārt – nē. Vairāku iemeslu dēļ. Tas ir bērna dabā – tam tā ir jābūt. Bērns pielāgojas vecāka stratēģijām. Bērnam mierīgā balsī lūdz sakārtot mantas, viņš tās sakārto vai nesakārto. Diena ar to beidzas. Bērnam vairākas reizes mierīgi lūdz sakārtot mantas, vecāks gaida līdzās. Bērna reakcija – mantas vai nu tiek sakārtotas, vai nu netiek sakārtotas. Bērnam vairākas reizes lūdz sakārtot mantas, trešajā reizē jau kliedzot. Bērna reakcija – mantas tiek sakārtotas vai arī paliek nesakārtotas.
Diez vai gadījies dzirdēt, kādu priecājamies, cik efektīva bijusi kliegšanas metode, bērns uzreiz izdarījis visu lūgto.
Vai vēl idealizētāk – tāda metode vairs nekad nav jālieto, jo bērns ar pirmo reizi iemācījies paklausīt un sadarboties.
Neviens no šiem variantiem nav patiess.
Biežāk prātā nāk domas: “Šķiet, tikai ar kliegšanu var kaut ko panākt. Kādēļ man visu laiku jākliedz? Kādēļ mans bērns nevar būt tāds kā citi – normāls, paklausīgs, uz kuru nav jākliedz? Viņam laikam patīk, ka es kliedzu…”
Ja mēs gribētu salīdzināt, vai bērns ātrāk izdara prasīto, kad nosvērti palūdzam vai kad kliedzam, atklātos, ka patērētais laiks ir līdzīgs.
Bērns nepiedzimst zinot, kādām vecāku aicinājuma formām jāpielāgojas, to iemācās audzināšanas procesā.
Katram pieaugušajam jāizvērtē un jāapzinās savas pacietības mēraukla. “Sākumā vienmēr lūdzu mierīgi. Nākamajā reizē, kad nav izdarīts prasītais, mani jau pārņem dusmas. Šo stāvokli veido neizpratne, sašutums, apnikums. Kad joprojām nav izdarīts prasītais, es eksplodēju, jo jūtu bezspēku, izmisumu, naidu.” Saprotams, kad mūsu emocijas eksplodē, sadarbība vairs nav iespējama, tāpēc svarīgi saprast, kurā brīdī sasniedzam pacietības slieksni. Dažkārt pietiek aizskaitīt līdz 10, lai atgrieztos miera stāvoklī. Lai bērnā nostiprinātos noteikumi un māka sadarboties (uzvedība, kādu no viņa sagaida), tas viss atkal un atkal ir jāatkārto. Nepietiek ar vienu reizi.
Neatkarīgi no praktizētās stratēģijas
– bērna daba ir bērna daba. Var cerēt uz bērna biežāku sadarbību, taču ne bezierunu paklausību!
Ja nevēlies katru dienu zaudēt pacietību, nenoved sevi līdz tādam līmenim. Bērns nezina, kas tevī notiek. Viņš nezina, ka tu ar sevi iekšēji sarunājies, mierini sevi, motivē, atbalsti, jo jūties aizkaitināts, bezspēcīgs, ja bērns neklausa. Bērns nezina, ka tu iekšā vāries, meklē labākās stratēģijas, zaudē pacietību. Bērns redz tavu seju, acis, kustības, dzird tavu balsi, gaitu, elpu.
Bērns jūt tavas emocijas. To pašu, ko vēlies panākt, zaudējot pacietību, vari panākt, saglabājot mieru.
