Bērni, bērnība, spēle. Šie jēdzieni liekas neatdalāmi: ja bērns ir vesels, viņš spēlējas. Tas liekas vienkārši, tomēr, kad dažādi teorētiķi centušies izpētīt spēli, sevišķi bērnu spēli, izrādījies, ka tas nav tik vienkārši. Rodas jautājumi: vai bērnu spēle ir pastāvējusi vienmēr? Kā bērni spēlējušies sensenos laikos? Kā pret to izturējās pieaugušie?
Kas ir spēle?
Tā varētu uzskaitīt daudzus līdz galam neatbildētus jautājumus. Šobrīd pieaugušie piekrīt, ka spēle ir neatņemama bērna dzīves sastāvdaļa, spēlē bērns izzina apkārtējo pasauli, izsaka savas iekšējās izjūtas, apgūst visdažādākos uzvedības veidus un lomas, cilvēku savstarpējās attiecības. Spēle ir bērna morāles attīstības skola, nevis priekšstatos, bet gan uzvedībā, rīcībā.
M. Kleina 1932. gadā publicēja savu grāmatu “Bērnu psihoanalīze”, kurā aprakstīja savu pieredzi. Spēle viņas darbā bija kļuvusi par centrālo un galveno metodi. Viņa bija secinājusi, ka visa bērna uzvedība spēlē simbolizē neapzinātās vēlmes, bailes, priekšnojautas, priekus. Spēles procesā terapeits nonāk specifiskās attiecībās ar bērnu, esot pasīvā figūra (lay figure), kuram bērns nodod tās lomas, kas atbilst viņa reālajām attiecībām ar cilvēkiem un viņa jūtām pret tiem.
A. Freida uzskatīja, ka bērnu terapijai ir radikāli jāatšķiras no pieaugušo terapijas. Pirmajā vietā viņa izvirzīja reālo vidi, kurā bērns atrodas, un interpersonālo attiecību raksturu – attiecības ar vecākiem. Pēc A.Freidas domām (1923., 1946.), terapeitam ir jābūt ne tikai pasīvai figūrai uz kuru bērns projicē savas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, bet arī aktīvi jāraisa un jānostiprina bērnos uzticēšanās, mīlestības un pieķeršanās jūtas. Viņa uzskatīja, ka bērna spēlē izpaužas ne tikai simboliskie, neapzinātie pārdzīvojumi, bet arī reālas, dzīvē novērojamas attiecības un notikumi.
Spēļu terapija
M. Kleinas un A. Freidas praktiskais darbs un pētījumi lika pamatu terapeitiskajai tehnikai, ko tagad sauc par spēļu terapiju (play therapy) jeb bērnu psihoterapiju (children psychotherapy), jo tiek izmantotas tikai spēļu metodes.
Šobrīd nepastāv viennozīmīga spēļu terapijas teorija. Teorētiskās atziņas ir meklējamas psihoanalītiskajā, bihevioristiskajā, geštalta u.c. virzienos un drīzāk ir eklektika. Tas tiek atzīts nevis kā trūkums, bet gan kā princips, uzskatot, ka spēļu terapija nepieder nevienai noteiktai psihoterapijas skolai. Terapeitam vispirms ir jāapgūst īpašā bērna valoda, tad jāapvieno tā ar apgūto terapeitisko instrumentāriju un savu teorētisko platformu.
Spēļu terapijas veidi
Spēļu terapija mūsdienās variē samērā plaši. Piemēram:
1) direktīvā un nedirektīvā spēļu terapija (pēc aktivitātes pakāpes, kuru terapeits uzskata par nepieciešamu);
2) individuālā vai ģimenes terapija (pēc pakāpes, cik lielā mērā terapijas procesā tiek iesaistīti vecāki);
3) individuālā vai grupas spēļu terapija (pēc iesaistīto dalībnieku skaita);
4) spēle ar lellēm, mantiņu-pusfabrikātu izmantošana, smilšu, māla un ūdens izmantošana, mozaīku un zīmēšanas ar pirkstiem izmantošana utt. (pēc izmantoto metodiku un spēļu materiāla daudzuma);
5) pēc spēļu terapijas seansu biežuma.
Nedirektīvās spēļu terapijas principi
Nedirektīvās spēļu terapijas virziena aizsācēji un populārākie pārstāvji ir V. Ekslaina (V. Axline) un F. Allens (F. H. Allen). Šī virziena pamatdoma ir dot bērnam spēlē pilnīgu patstāvību. Spēles gaitā viņš pats pārvar savas grūtības, izdzīvo un pārdzīvo konfliktus. Pēc V. Ekslainas domām, svarīgākā personības iezīme ir tendence uz neatkarību un pašregulāciju. Ja bērns jūt savu neatkarību, ja viņš pats atbild par savu uzvedību, viņš sāk pareizāk novērtēt savas uzvedības cēloņus, ir spējīgs savu uzvedību koriģēt. Kad bērna darbība saskan ar viņa priekšstatiem pašam par sevi (self-concept), viņš labi adaptējas situācijās.
Spēļu terapijai ir jāpalīdz bērnam ieraudzīt un apzināties pašam sevi, savas spējas un trūkumus, savas grūtības un panākumus.
Terapeita uzdevums ir izveidot siltas, draudzīgas attiecības ar bērnu un tālākajā darbā balstīties uz nedirektīvās spēļu terapijas principiem, kurus sākotnēji formulēja V. Ekslaina.
Pilnīgas pieņemšanas princips
Ar savu darbību terapeits parāda, ka pieņem bērnu un viņa vecākus tādus, kādi tie ir. Lai realizētu terapeita neitrālo pozīciju, ir nepieciešama draudzība un siltums, kurā neizpaužas neiecietība, neapmierinātība un nepiekrišana, nedz tieša, nedz slēpta kritika. Terapeitam nākas atturēties ne tikai no neatbalstīšanas, bet arī no uzslavām, kas ierobežo bērna brīvību. Terapeits neaicina bērnu spēlēties, bērns dara tikai to, ko viņš vēlas, un kas atbilst viņa vajadzībām.
Pilnas vaļas došanas princips
Terapijā ceļu bērns izvēlas pats, viņš nosaka, ko darīs, ko spēlēs, taču terapeits pacietīgi seko. Terapeits var vadīt spēli tikai tad, ja bērns to prasa, bet biežāk viņš atrodas ārpus spēles. Terapeits var pamudināt vai iedrošināt, bet pieņemšana vai noraidīšana paliek bērna ziņā. Ar savu brīvo uzvedību viņš rada bērnā drošības sajūtu, kas ļauj pilnībā izpaust savas jūtas un tās pārdzīvot. Tas paver bērnam iespēju piekļūt visapslēptākajām jūtām. Ja rodas materiāli zaudējumi, par to atbild terapeits. Pilnu vaļu bērnam nodrošina gan terapeita uzvedība, gan vārdi, ko viņš izsaka.
Robežu noteikšanas princips
Terapeits saprātīgi un apdomīgi nosaka robežas, kuras katram bērnam ir nepieciešamas. Parasti tās ir trīs nepārkāpjamas robežas: bērns nedrīkst ievainot sevi un savainot terapeitu, tīšām lauzt lietas (rotaļlietas), bērnam jāievēro sesijas laiks, t.i., viņš nevar spēlēties ilgāk.
Nepieciešamā laika princips
Spēļu terapijā darbojas „gatavības” likums, kas nozīmē, ka bērns pauž savas jūtas tad, kad viņš ir tam gatavs. Mēģinājums to forsēt noved pie bērna „aiziešanas”, tiek zaudēts kontakts. Terapeits atvēl laiku bērnam, terapijas procesam un sev tik, cik tas ir nepieciešams, lai izstrādātu konfliktu.
Jūtu atspoguļošanas princips
V. Ekslaina sevišķi uzsvēra nepieciešamību atteikties no bērna izteikumu un darbības interpretācijas. Terapeitam spēlē ir jāizmanto tie paši simboli, kurus izmanto bērns. Ja bērns spēles gaitā runā par savām problēmām, bet attiecina to uz spēles situācijas personāžiem, terapeits dara to pašu. Terapeits ir spogulis, kurā bērns redz pats sevi.
Šie principi nodrošina bērnam iespēju izspēlēt (play out) savus sasprindzinājumus, frustrācijas, agresīvās tendences, nepārliecinātību, bailes. Izspēlējot sajūtas, viņš iznes tās ārpusē, atklāj pats sev un tādā veidā mācās tās apzināties un kontrolēt. Tas, ka terapeits neapspiež bērna aktivitāti, neuzspiež savu gribu un atspoguļo bērna jūtas, dod iespēju bērnam paust savu viedokli, un viņš mācās patstāvīgi piedalīties dzīves situācijās.
Spēļu terapijas terapeita metodes
Galvenās spēļu terapeita metodes ir:
1. Atspoguļošana – tas nozīmē: es redzu tevi, es redzu, ka tu esi, es redzu, ko tu dari, un es tev to pasaku;
2. Verbalizācija – tas nozīmē: es dzirdu tevi, es ieklausos tevī un es pasaku to tev;
3. Alter Ego (cita „es”) pieredze – tas nozīmē: es akceptēju to, kā tu jūties, es akceptēju to, ko tu izjūti, es akceptēju to, kas tev nepatīk.
Kā uzskata spēļu terapeiti, caur atspoguļojumu, verbalizāciju un Alter Ego pieredzi bērns iepazīst sevi kā pasaules daļu. Terapeits savā darbībā un centienos bērnam ir kā tilts uz to pasauli, kura viņam ir sagruvusi.
s