Hiperaktivitāte
Hiperaktivitāte attiecas uz bērna motoro aktivitātes līmeni – cik bērns ir fiziski kustīgs. Ir bērni, kuri ir kustīgi tad, kad ir jābūt, bet var arī iet pie rokas vai blakus, neskrienot prom. Ir bērni, kuriem ir neiedomājami iet lēni. Tiklīdz bērns ir kustībā, vecākiem ir jārauga, lai bērns neaizskrien prom, bet, kad bērnam mierīgi jāsēž pie galda, viņš nemitīgi dīdās, kustina kājās, pieceļas no krēsla bez iemesla. Publiskās vietās, piemēram, pie ģimenes ārsta, bērns nevis sēdēs, bet gribēs apskatīt visus bukletus un staigās apkārt.
Impulsivitāte
Gan speciālistiem, gan vecākiem nereti ir grūti atšķirt bērna impulsīvu uzvedību no bērna hiperaktīvas uzvedības. Katram bērnam šīs pazīmes var būt atšķirīgā līmenī – kādam būs izteikta impulsivitāte, kādam hiperaktivitāte, kādam abi vai neviens. Tad kā atšķiras hiperaktivitāte no impulsivitātes?
Ja bērnam ir augsta impulsivitāte, tā izpaužas brīžos, kad apkārt ir bērnam interesējošas lietas. Ja ēšanas laikā uz galda ir dažādas lietas, viņš tās gribēs aiztikt arī tad, ja šie priekšmeti jau ir zināmi. Ja kādam rokās būs rotaļlieta, kuru gribēs impulsīvs bērns, viņš to izraus no rokām, nedomādams neko ļaunu. Labi mācīti bērni bieži uzreiz atvainojas un atdod rotaļlietu atpakaļ. Audzinātājas bieži meklē prāto, kāds ir šādas uzvedības iemesls. Tā notiek tāpēc, ka impulsivitāte ir bremzes, kuras šiem bērniem strādā ļoti vāji. Viņi vispirms dara, pēc tam domā. Strādāt grupās šiem bērniem ir ļoti grūti – ja viņi grib kaut ko pateikt, tad negaida savu kārtu, komandas spēlēs šādi bērni bieži nespēj kontrolēt savus impulsus, lai izpildītu norādes – ja redz bumbu, to uzreiz paņems, arī tad, ja labāk būtu, ka to paņemtu kāds cits. Pārējie bērni to saprot, bet ne šis bērns.
Uzmanības deficīts
Ar šo terminu ir pavisam interesanti. Vārds “deficīts” varētu likt domāt, ka bērnam trūkst uzmanības, kas ir patiesība tikai daļēji. Šis vārds skaidro to, ka bērns nespēj fokusēt savu uzmanību uz vienu lietu, jo viņa uzmanība ir visur. Viņš pamana visu, kas atrodas apkārt, visas sīkākās detaļas. No vienas puses, tas ir īpašs talants, jo šie bērni patiesi pamana neordināras lietas un uzdod jautājumus par to, taču tā ir arī liela grūtība, jo tad, kad ir nepieciešams pievērst uzmanību vienai lietai, bērni to nespēj. Mums ir iekšējā un ārējā uzmanība. Ārējā uzmanība ir fokusēta uz to, kas notiek mums apkārt, un, kad tas ir nepieciešams, tiek izmantota uzmanības noturības prasme – fokusēšanās. Tas notiek tad, kad mēs no visa esošā klāsta atlasām vienu būtiskāko, uz ko koncentrēt uzmanību ilgstoši. Uzmanības prasmes “fokusēšanās” neesamība bērnam rada daudzas citas grūtības.
Lai fokusētu uzmanību, ir nepieciešams izmantot priekšējo smadzeņu daivu, kura palīdz plānot, racionalizēt, novērtēt un koncentrēt uzmanību. Iekšējā uzmanība ir process, kurš norit prātā, kad uzmanība ir nofokusēta uz konkrēto objektu. Tad objekts nonāk prātā pie darba atmiņas, kur mentāli tiek strādāts ar šo informāciju. Lai spētu veikt darbības prātā, ir jāspēj ilglaicīgi noturēt/koncentrēt uzmanību uz prātā notiekošo. Ja tas notiek gana ilgi, informācija saglabājas atmiņās. Ja informācija ir saglabājusies, uz tās var konstruēt nākošas prasmes un zināšanas. Bieži vecāki mēdz teikt, ka bērns ātri aizmirst lietas, viņš ir aizmāršīgs, un arī pieaugušā vecumā cilvēki apgalvo, ka viņiem ir slikta atmiņa. Mūsu spēja iegaumēt lietas ir saistīta ar mūsu uzmanības noturību. Noturēt uzmanību prasa kognitīvu piepūli, līdz ar to, ja bērnam noteiktā lieta nav interesējoša, viņš var atteikties to darīt, jo izjūt šo slodzi un nezina, kā darīt citādāk, lai būtu vieglāk. Patiesība tas var būt vieglāk, ja mēs bērnam piedāvājam viņa prātam palīdzošas norādes.