Reiz kādā mazpilsētā dzīvoja divi bērni – viens ar neirotipisku smadzeņu attīstību un otrs ar UDHS. Viņu vārdi bija Emma un Miķelis. Emma bija gudra un zinātkāra meitene, kurai patika lasīt grāmatas, gleznot un spēlēties ar lellēm. Viņa vienmēr laikus ieradās skolā un bija laba skolniece. Miķelis, savukārt, bija drosmīgs un piedzīvojumiem bagāts zēns, kuram patika pētīt apkārtējo pasauli. Viņš vienmēr skrēja, lēkāja un rāpās, un viņš bija ļoti sirsnīgs zēns.
Emma un Miķelis abi mācījās bērnudārzā, un viņi bija vienā klasē. Emmai bija daži tuvi draugi, kuriem bija līdzīgas intereses, un viņi bieži rotaļājās kopā starpbrīžos. Taču Miķelim bija grūtības iegūt draugus. Viņš pieskrēja pie bērniem un sāka ar viņiem runāt, taču viņam bija grūti noturēt uzmanību uz ilgu laiku. Viņš bieži iekļuva nepatikšanās, jo aiztika lietas, kuras nevajadzēja aiztikt, vai bieži bija izklaidīgs un neuzmanīgs.
Kad viņi abi sāka mācīties pamatskolā, Emmas un Miķeļa pieredze sāka vēl vairāk atšķirties. Emma turpināja labi iet skolā, un viņa ieguva dažus jaunus draugus. Viņa bieži aicināja viņus pie sevis uz rotaļām, un viņi jautri pavadīja laiku spēlējot spēles. Emmas draudzība bija noturīga un ilgstoša, un viņai patika pavadīt laiku ar draugiem gan skolā, gan ārpus tās.
Savukārt Miķelim skolā bija grūtības. Viņam bija grūti koncentrēties darbam, un viņu bieži vien izklaidēja apkārt notiekošais. Viņam bija arī grūtības mierīgi nosēdēt, viņš dīdījās un kustējās savā solā. Miķelim bija grūti iegūt draugus, un viņš bieži jutās atstumts. Viņš mēģināja pievienoties bērnu grupiņām, bet viņu ātri nomāca vides trokšņi un kustība, tādēļ Miķelis bieži nonāca domstarpības ar bērniem.
Kādu dienu Emma plānoja savu dzimšanas dienas svinības, un viņa uzaicināja visus savus draugus. Miķelis bija sajūsmā, kad saņēma ielūgumu, bet, ieskatoties datumā, viņš saprata, ka tā ir tā pati diena, kad notiks viņa māsīcas kāzas, un viņa vecāki jau bija ieplānojuši, ka tās apmeklēs. Miķelis jutās skumjš un atstumts. Viņam šķita, ka viņš nekad nekur nav bijis iekļauts, un viņš nesaprata, kāpēc. Viņš centās uzvesties kā drošs un pašpārliecināts, taču iekšēji jutās neiederīgs.
Miķeļa vecāki sāka pamanīt, ka viņu dēls ir citāds. Viņi pamanīja, ka viņam ir grūtības mierīgi nosēdēt un viņš bieži iejaucas lietās, kurās nevajadzētu. Viņi aizveda viņu pie psihiatra, neirologa un psihologa, un viņi viņam diagnosticēja UDHS. Viņi paskaidroja, ka Miķeļa smadzenes darbojas savādāk nekā citiem bērniem un ka viņam ir vajadzīga papildu palīdzība, lai gūtu panākumus.
Miķeļa vecāki sāka strādāt ar viņu, lai attīstītu viņa stiprās puses. Viņi pamanīja, ka Miķelis ir ļoti vērīgs un zinātkārs, un mudināja viņu pētīt savas intereses. Viņi pierakstīja viņu uz sporta un mākslas nodarbībām, un viņi redzēja, ka viņš spēj koncentrēties šīm nodarbībām ilgāku laiku. Viņi arī palīdzēja viņam izstrādāt stratēģijas, lai pārvaldītu savu impulsivitāti un regulētu savas emocijas.
Miķeļa pašapziņa sāka pieaugt, un viņš kļuva pārliecinātāks par sevi. Viņš uzzināja, ka ir labi būt citādam un ka viņam ir savas unikālas stiprās puses un talanti. Skolā viņš turpināja cīnīties ar grūtībām, bet sāka saprast, ka ar papildu palīdzību viņš ir spējīgs sasniegt savus mērķus.
Beigu beigās gan Emma, gan Miķelis izauga un pārgāja uz vidusskolu. Emma turpināja gūt izcilus panākumus skolā un veidot spēcīgas draudzības, savukārt Miķelis turpināja cīnīties ar grūtībām mācībās, bet attīstīja savas intereses sportā un mākslā. Viņi abi guva vērtīgas atziņas par sevi un apkārtējo pasauli, un viņi turpināja viens otru atbalstīt, saskaroties ar jauniem izaicinājumiem.