Visu oktobri @milet_izglitoti Instagram kontā tika iesūtīti dažādi ar UDHS tēmu saistīti jautājumi, to bija ārkārtīgi daudz un uz lielu daļu no tiem tika sniegtas atbildes Zoom sarunas laikā, 27.oktobrī. Uz jautājumiem atbild, Normunds Legzdiņš, izglītības un klīniskais psihologs, kurš ikdienā strādā gan savā privātpraksē, gan skolā, tāpēc ir ar lielu pieredzies bagāžu saistībā ar dažādām uzvedības grūtībām.

Kā sākotnēji pamanīt un ko bērna uzvedībā vajadzētu novērot, lai zinātu ka ir jādodas pie speciālista? Kādas ir klasiskās UDHS pazīmes?

Atbilstoši UDHS diagnostikai, ņem vērā šādas uzvedības grūtības –

• Bērnam ir grūtības koncentrēties, tiek pieļautas kļūdas, pat ja uzdevums tiek paskaidrots vairākkārt.
• Pildot uzdevumus ir ļoti grūti noturēt uzmanību, īpaši ja apkārtnē ir kaut kas, kas to varētu novērst, piemēram, kāds noklepojas, aiz loga nokrīt lapa, bērns to visu piefiksē un pie uzdevuma izpildes vairs nespēj atgriezties.
• Bieži šķiet, ka bērns neklausās un nedzird, ja tiek uzrunāts. Šajā gadījumā sāk ar dzirdes pārbaudi, lai izslēgtu iespēju, ka bērnam ir dzirdes problēmas.
• Bērns nespēj sekot līdzi instrukcijām un tās izpilda kļūdaini. Galvenokārt, tas saistīts ar pieres daivas attīstību, ja šī smadzeņu daļa attīstās lēnāk, atcerēties instrukcijas un koncentrēties nav iespējams. Lai šādā situācijā palīdzētu, instrukcijas tiek sadalītas fragmentos – kad bērns ir izpildījis vienu uzdevma daļu, tiek dota nākamā utt.
• Bērnam ir grūti patstāvīgi organizēt savu darbību – no viena uzdevuma pāriet uz nākamo un to dara haotiski.
• Bērns izvairās no uzdevumiem, kurus pildot ir nepieciešama patstāvība un pacietība. Šie uzdevumi bērnam sagādā grūtības un bērns var izpaust agresiju, lai tos nepildītu.
• Bērns bieži pazaudē dažādas lietas, mācību piederumus, grāmatas u.c. Bērna aktivitāte neļauj koncentrēties uz to darbību, ko bērns veic konkrētajā brīdī.
• Izklaidība un aizmāršība.
• Bērns nevar patstāvīgi veikt un uzsākt mājas darbus un uzdotos uzdevumus, ir nepieciešams kāds, ar ko kopā tos sākt pildīt.

Lai apsvērtu UDHS diagnozi, būtu jāapstiprinās vismaz 6 simptomiem pēdējo 6 mēnešu laikā.

Otrais pazīmju bloks ir hiperaktivitāte, iespējamās tās pazīmes –

• Bērns nevar mierīgi nosēdēt, vienmēr grozās, knosās un ir konstantā kustībā.
• Nereti bērns regulāri ceļas kājās un staigā vai skraida tad, kad tas nav atļauts.
• Bērns bieži sāk rīkoties neatbilstoši situācijai, sāk pildīt pavisam citus uzdevumus skolā, piemēram, sak griezt ar šķērēm tad, kad būtu jāpilda citi uzdevumi un tml.
• Bērnam ir grūti iesaistīties mierīgās brīvā laika aktivitātēs, piemēram, spēlējot galda spēles, bērnam jau pēc īsa brīža spēle liksies garlaicīga un viņš atteiksies tajā piedalīties.
• Bērns bieži šūpojas krēslā, runā, rīkojas neatbilstoši situācijai un nevar būt mierīgs nodarbību laikā.

Trešais pazīmju bloks, ko novēro bērniem ar UDHS –

• Bērns bieži pasaka atbildi uz jautājumu, pirms ir pabeigts uzdot jautājumu.
• Bērnam ir ārkārtīgi grūti sagaidīt savu kārtu rotaļās vai sporta stundās.
• Bieži pārtrauc citus, iejaucas citu darbā un rada papildus grūtības pedagogiem, citiem bērniem un sev, jo pārējie bērni dēļ šīs uzvedības izvairās ar bērnu komunicēt.
• Bērns runā, izdod neartikulētas skaņas vai dzied stundu laikā.

Kādi būtu simptomi, kurus vecāki var novērot mazākiem bērniem un kādā gadījumā būtu jāpievērš tiem īpaša uzmanība? Kā var zināt vai bērns vienkārši nav aktīvs un kāds būtu pirmais vecums, kad var doties pie speciālista?

Bērns jāsāk novērot jau no dzimšanas, bet pirmās pazīmes var novērot no pusotra gada. Ja neirologs pamana tonusu, tad ir jādara viss, lai šis tonuss mazinātos. Šādā gadījumā neirologs var nozīmēt fizioterapeitu, masāžas, ūdens procedūras, un, ja nozīmētās procedūras nesniedz rezultātus, tad var risināt problēmas tālāk.

Ļoti maziem bērniem pazīmes varētu būt ka bērns neapmierināti met rotaļlietas, raud un vecākam ir ļoti grūti iesaistīt bērnu konkrētās nodarbībās, lai viņš vismaz uz 30 minūtēm būtu mierīgs un apmierināts.

Nākamais vecuma posms, kuram īpaši pievērš uzmanību, ir trīsgadnieki. Šajā vecumā novēro uzmanības noturēšanu. Trīs gadu vecumā bērnam vajadzētu noturēt uzmanību aptuveni 10 minūtes, ja pēc divām minūtēm bērns nespēj to noturēt, tad šajā gadījumā var sākt to novērot. Izteiktāk simptomātiku var novērot ap 6-7 gadu vecumu. Diagnosticēt UDHS ir komandas darbs un ir ļoti daudz blakus lietu, kas šo procesu var apgrūtināt – bērnam var būt uzmanības vai emocionālās grūtības, depresija, trauksme un pat līdzšinējā audzināšana un apstākļi var ietekmēt vai radīt līdzīgas grūtības, kas būtu raksturīgas bērnam ar UDHS. Piemēram, ja bērnam jau kopš agras bērnības tiek pievērsts ļoti daudz uzmanības, viņš nepātraukti tiek mīļots un sargāts, tad viņam tādā veidā jau tiek iemācīta bezpalīdzība, bērnam veidojas trauksme, ja kaut kas ir jādara pašam un šādā gadījumā uzvedībai nav sakara ar UDHS, bet simtpmi var izskatīties līdzīgi UHDS simptomiem. Šādā gadījumā ir jāstrādā ar ģimenes sistēmu un jāstrādā ar kognitīvi biheiviorālo psihologu. Tāpēc, lai diagnosticētu UDHS, jāņem vērā ļoti dažādi bērna dzīves un psiholoģiskie apsekti.

Iemesls tam, kāpēc no 6 -7 gadu vecuma var vislabāk noteikt vai ir ispējamība uz UDHS, ir tāds, ka bērnam jau ir nostiprinājušās kognitīvās pamata prasmes. Mazākiem bērniem katrā vecumā šīs prasmes un spējas mainās, tāpēc ir ārkārtīgi grūti noteikt vai ir iemesls domāt par UDHS. Tomēr, ja vecākam ir aizdomas par UDHS simptomiem, kāds būtu labākais rīcības plāns un kādi speciālisti vai nodarbības būtu jāapmeklē?

Pirmā persona, pie kā vajadzētu vērsties, ir ģimenes ārsts. Viņš bērnu pazīst kopš dzimšanas un izvērtēs situāciju – iespējams, nosūtīs pie neirologa vai psihologa (klīniskā un veselības vai izglītības psihologa). Neirologs izvērtē situāciju un nosaka vai pazīmes ir saistītas ar fizioloģiju vai smadzeņu aktivitāti. Šajā situācijā jāizprot vai bērnam ir medicīniskie traucējumi, vai būtu jāiet uz konsultāciju pie psihologa. Ja bērns tālāk tiek nosūtīts pie psihologa, tad tiek veikta anamnēze – vecāku izjautā kā noritējusi grūtniecība, kādas bija dzemdības un kā noritējusi dzīve līdz atnākšanai pie psihologa, un vai kādam no vecākiem nav bijuši līdzīgi simptomi. Bieži UDHS ir iedzimts, tomēr var gadīties, ka nevienam no vecākiem nav šādu simptomu.

Diemžēl nav standartizētas metodes, kas konkrēti izvērtētu, vai bērnam ir UDHS, tāpēc psihologam ir jāizvērtē ārkārtīgi daudz dažādu jautājumu. Ja tiek konstatēts ka bērnam ir aizdomas par UDHS, tad jāatgriežas pie ģimenes ārsta un tālāk ārsts nosūta pie bērnu psihiatra. Izvērtējot psihologa atzinumu, psihiatrs klātienē izstrādā turpmāko rīcības plānu. No bērnu psihiatra nebūtu jābaidās, bieži psihiatrs uzdod noteiktus uzdevumus, lai risinātu uzvedības grūtības – ko darīs skola, ko darīs mājās vai bērnudārzā. Papildus psihiatrs var izvēlēties nemedikamentozu ārstēšanu – iesaka uztura bagātinātājus: zivju eļļu, magniju u.c., kas stiprinātu imunitāti un nervu sistēmu. Ja pēc pusgada aktīvas darbības nav izmaiņu, jāsāk domāt par UDHS. Galvenais šī procesa koordinatros ir ģimenes ārsts. Arī vecāks pats var pieteikties pie klīniskā psihologa, neirologa vai psihiatra, taču veinmēr šis būs komandas darbs, kas sastāv no vairākiem speciālistiem, kas veido rīcības plānu un novēro izmaiņas.

Ja vecāks jau ir vērsies pie speciālista un pēc vizītes speciālists ir atzīmējis diagnozi F90, vai tas nozīmē ka bērnam ir aptiprināta šī diagnoze, bērns ir kādā uzskaitē un vai bērna nākotnē būs sarežģījumi šīs diagnozes dēļ? Kā šī diagnoze ietekmēs turpmāko bērna dzīvi?

Diagnoze kopumā nenozīmē neko, nākotnē tai nebūs nekādas ietekmes. Turklāt, ja izrakstā ir rakstīts F90 ar jautājuma zīmi, tas nozīmē, ka šī diagnoze nav uzlikta, ir novērojama tendence uz to. Komandas darba rezultātā, bieži vien pēc laika diagnozi var noņemt nost, no tās nav jābaidās. Aptuveni 25-30 % gadījumu simptomi spontāni pazūd, nereti dzīves laikā tie mainās un līdz 25 gadu vecumam visi UDHS simptomi var būt izzuduši pilnībā.

Saasinājumi nereti novērojumi pusaudžu vecumā. UDHS ir nepieciešama pastāvīga stimulācija un adrenalīns, tāpēc reizēm bērna uzvedībā ir redzami īpaši sarežģījumi, notiek dedzināšana, zagšana, vardarbība vai citi likuma pārkāpumi, taču tā iemesls ir adrenalīna nepieciešamība. Ja bērnam laikus sniedz palīdzību un pareizi ar to strādā, bērna nākotnē viss būs kārtībā.

Diagnoze ir jāuztver kā formulējums problēmai, tieši tāpat kā ejot pie ārsta ar cita veida medicīniskām sūdzībām, arī tad ārsts uzraksta kodu, kas formulē esošās problēmas, kas ar laiku var tikt novērstas, ja ar to pareizi strādā.

Ja diagnoze ir apstiprināta un psihiatrs nosaka medikamentozo ārstēšanu, pārsvarā ļoti labi rezultāti ir redzami lietojot ritalīnu (Ritolin), pēc ilgāka laika vairs nevar redzēt nekādas uzvedības grūtības. Ir izņēmumi, kad grūtību spektrs ir ļoti plašs, bet tie ir atsevišķi gadījumi.

Kā vecāki var rīkoties proaktīvi un atbalstīt bērnu gadījumos, ja UDHS simptomi neizzūd?

Pirmkārt, svarīgi ir bērnam iemācīt uzvedības maiņu jeb kādā veidā reaģēt uz situāciju. Pārsvarā šajā jautājumā darbojas komanda. Piemēram, skolotājs, ejot garām skolēna galdam, uzliek uz tā roku vai speciālu kartīti un skolēns uzreiz zina ka darbība, ko viņš pašreiz veic, ir jāpārtrauc. Bieži izmanto luksofora principu, zaļā krāsa nozīmē ka viss ir kārtībā, dzeltenā, ka rīcība ir neatbisltoša un tūliņ būs sarkanā krāsa, un rīcībai būs sekas. Pusaudžiem veiksmīgi ir mācīt apzināšanos – ja bērns jūt ka parādās kāds no simtomiem, piemēram, nespēja koncentrēties, viņs mācās to apturēt un veicina paškontroli. Jaunietis, apzinoties ka ir problēmas ar koncentrēšanos, var uzlikt taimeri – piemēram, srādāt 10 minūtes, pēc tam uzlikt 2 minūšu pauzi atpūtai un pēc tās strādāt atkal. Pieaugušā vecumā var iemācīties kontrolēt un mainīt uzvedību tā, ka apkārtējie nepamanīs ka cilvēkam ir kādas uzvedības grūtības. Tāpēc ir svarīgi strādāt ar kognitīvi biheiviorālo terapeitu, kas palīdz apgūt uzvedības maiņu. Ir dažādas programmas, kas palīdz veikt korekciju uzvedībā, kas arī ir kopīgs bērna, psihologa, pedagoga un vecāku darbs, piemēram, programma “ Stop 4 – 7” , kurā iesaista gan bērnu, gan vecākus, gan pedagogus. Šāda tipa programmās nodarbojas ar UHDS korekciju, izglītošanu, un tās ir liels, kopīgs darbs, kurā iemācās darbības, kas pakāpeniski kļūst automātiskas, un, līdzko tās apgūst, cilvēks neapzināti tās jau kontrolē un daudzi simptomi var pazust vai palikt mazāk izteikti.

Bērnam ir jāpalīdz saprast, ka viņam ir šīs uzvedības grūtības un ka ar tām ir jāstrādā, jo praksē ir redzams, ka bērni 8,9 un pat 12 gadu vecumā neapzinās, kas viņam ir. Neviens bērnam nav pastāstījis, ka viņam ir konkrētas grūtības un, ka trenējot un mācoties, bērnam kļūs veiglāk pašam. Kāpēc tā ir, ka bērns pats nezina, ka viņam ir grūtības?

Bērni šādas lietas neapzinās un domā ka ar viņiem viss ir kārtībā. Bērns dzird, dara, prasa, bet neuzskata to par problēmu. Kad bērns paliek vecāks, tad viņu šī situācija sāk kaitināt, bērns var meklēt iemeslus iet ārā no stundas, tiklīdz ir kādas problēmas, tad meklē bēgšanas variantus. Pusaudžiem vēl ir arī rakstura nianses, viņi grib būt paši, parādīt savu es, atrast pasaulē sevi un parasti 7. klasē var ļoti labi novērot uzvedības izmaiņas, un bērni, kuriem ir UDHS, var kļūt īpaši aizkaitināti. Var sākt izpausties košana, sišana un skrāpēšana, kas arī ir vieni no UDHS simptomiem.

Ja vēlas šim bērnam palīdzēt, nevajag no bērna attālināties vai bēgt. Ieteicams apsēsties bērna augstumā, pastāstīt, ka bērns nereaģē kā pārējie un ka tā ir problēma, kuru vajag risināt. Kad ir atrasts uzticēšanās moments, nepieciešams bērnam pastāstīt kas ir tās lietas par ko apkārtējie ir dusmīgi vai neapmierināti, ko var darīt savādāk.

Ja bērns apzinās savas grūtības, vai viņš tās nesāk izmantot par attaisnojumu?

Pēc skolas pieredzes, varu teikt ka tas notiek 100%. Ja netiek veikts komandas darbs un vecāki noveļ rīcības tālāko attīstību uz pedagogu, tad jā, bērns šo situāciju sāk izmantot. Ja bērnam jāsēž pirmajā solā tuvāk pie pedagoga un bērns atsakās to darīt un arī vecāki bērnam neiebilst, tad, neskatoties uz to, ka bērnam tas nenāk par labu, viņš izmanto savu stāvokli esot “savādākam”. Ja notiek vienots darbs, bērns var vairākkārt mēģināt veikt manipulatīvas darbības, taču, kad tās neizdodas, viņš tās vairs neveic un rezultāti būs. Ja kādā no posmiem ir problēmas, tad jādomā ko es kā vecāks vai ko kāds no ģimenes locekļiem dara nepareizi. Bieži vien vecvecāki mēdz pretoties speciālistu ieteikumiem un, bērns, zinot vecvecāku attieksmi, var to sākt izmantot un sākt rīktoties ne labākajā veidā. Tāpēc ļoti svarīgi, lai visi ģimenes locekļi ir vienoti savā attieksmē.

Svarīgi ir saprast, kāpēc bērns manipulē un ko viņš ar to vēlas iegūt, un nevēlamo darbību nomainīt pret vēlamo. Piemēram, ja bērns kliedz, kad grib saldējumu un mamma, nevarot izturet kliegšanu, šo saldējumu iedod, tad nākamajā reizē bērns var kliegt, taču mamma var uz kliegšanu nereaģē, saka “es nedzirdu, saldējumu var iegūt, tikai runājot klusi”, un tikai tad, kad bērns ir beidzis kliegt un sasniedzis normālu balss skaļumu, viņš iegūst saldējumu. Bērns šo situāciju var pārbaudīt atkārtoti un tādā veidā iemācīties, ka ar kliegšanu nevar panākt savu.

Kā piemērs no darba skolā – bērns traucē darbu klasē sev un citiem, skolotājs aizsūta šo bērnu pildīt individuālu uzdevumu citā telpā ar kādu no citiem pedagogiem, kas bērnam var palīdzēt, taču bērns visu pilda pats. Pedagogs par to bērnu novērtē ar atzīmi, kas bērnam var nepatikt, un, pamēģinot šo situāciju vairākas reizes, bērns turpmāk izvēlas palikt klasē, būt klusāks un netraucēt citiem.

Kā vecāki var palīdzēt 8 gadus vecam bērnam koncentrēties un apzināties ka viņam ir uzmanības noturības grūtības? Kā iemācīt atgriezties pie veicamā uzdevuma tad, kad bērns “aizpeld” ?

• Ja bērnam blakus ir pedagogs, tad tas var dot zīmi vai speciālu kartīti, kas nozīmē, ka bērnam ir nepieciešama pauze.
• Bērns pats var ņemt pauzes darba laikā. Piemēram, pildot darba lapas, izpildīt daļu no tās, pēc tam uz mirkli pievērsties skatam pa logu, virzīt uzmanību tālāk un atkal tuvāk darba lapai. Pēc šīs pauzes atkal pievērsties darbam.
• Var bīdīt lapu, uz kuras tiek rakstīts. Piemēram, kad ir pierakstīta ⅓ daļa lapas, to bīda uz augšu, lai neaizpildītā lapas daļa atkal ir augšā. Tā pazūd neuzmanības kļūdas, bērns koncentrē uzmanību tikai uz augšējo lapas daļu un ir vieglāk nokoncentrēties lapā, jo fokuss ir tikai uz vienu vietu.
• Skolotāja rakstīto uz tāfeles pārrakstīt uz mazas lapiņas, ko turēt burtnīcā. Virzot skatu no tāfeles uz burtnīcu, var paspēt zaudēt fokusu un ir grūti atgriezties pie piemēra.
• Skolotājs var sagatavot mazas atgādnītes, kurās ir rakstīts par ko tiks runāts stundā.

Atkal mēs nonākam pie tā, ka as ir komandas darbs, un ar šo darbu var meklēt individuālu risinājumu katram gadījumam. Ja kopā ir ap 20 rekomendācijām ko darīt ar šādu diagnozi, tad skolotājam sākumā var piedāvāt divas vai trīs, uz ko tobrīd koncentrē uzmanību. Pēc kāda laika pakāpeniski tiek pildītas arī visas pārējās rekomendācijas. Izbijušies ir gan vecāki, gan pedagogi, bet ir jāmēģina un ir arī jājautā bērnam vai konkrētā darbība viņam palīdz. Psihologs var piedāvāt vairākas iespējas, kā palīdzēt mācību procesā un bērns var atrast tieši tās, kas būs piemērotas tieši viņam. Tas, kas būs piemērots visiem, ir iemācīt bērnam pievērst uzmanību pulkstenim, kuram noteiktā vietā var būt spilgta uzlīme, kas bērnam atgādinātu, ka ir laiks atpūsties.

Viens no veidiem kā palīdzēt pirmsskolas vecuma bērniem, ir izmantot smilšu pulksteni. Piemēram, pildīt uzdevumus piecas minūtes, līdz iztek smiltis, tad ņemt pauzi, griezt pulksteni otrādi un turpināt darbu. Sākumā tiek pārbaudīts cik ilgi bērns spēj nosēdēt un vēlāk paaugstināt laiku. Tādējādi, dodoties uz skolu, šim bērnam jau ir instrumenti un prasmes, kas noderēs skolā.

Ja ir situācija, kurā vecāki atbalsta un palīdz, bet pedagogs nav informēts par šo diagnozi un skola atsakās sadarboties, kā rīktoties un kādi būtu ieteikumi?

No privātprakses pieredzes man ir gadījies iet uz skolu, runāt ar atbalsta personālu un skolas vadību un aizstāvēt bērna tiesības par to, kā atbalstīt un veikt bērna apmācību. Skola cenšas no šī skolēna atbrīvoties, sakot ka bērnam skola nav piemērota, tomēr arī skolas maiņa ietekmē emocionālo bērna stāvokli un var izraisīt papildus traumas. Ir jārunā arī par integrēšanu, ir jāsaprot kādas ir bērna vajadzības un ir jāizglīto pedagogi.

Bieži skolotājus satrauc agresivitāte, ko bērns rada skolā, piemēram, bērns kož, met krēslus, sit vai pagrūž no trepēm. Protams, gadījumi mēdz būt dramatiski, bet šajās situācijās ir jāiesaistās. Vecākiem ir jābūt atvērtiem, ja ir nepieciešams psihiatrs, kas izvērtē situāciju. Ir skolas, kuras uzreiz atbrīvojas no šāda bērna. Ja ir kāds, kas mēģina palīdzēt un risināt situāciju, skolai nekas cits neatliek kā veidot individuālo plānu, saskaņot ar vecākiem visas turpmākās darbības, un tas nozīmē, ka tiek kontrolēts vecāku darbs, pedagogu darbs, tiek pārbaudīts vai bērns iet uz konsultācijām un veic papildus atbalsta pasākumus, un, ja tas notiek, situācija tiek risināta un ir pozitīvs rezultāts. Ja tas nenotiek, ir negatīvās situācijas.

Runājot par agresiju, pedagogi nav apmācīti kā to mazināt. Bieži agresivitātei ir citi cēloņi, tie var būt ģimenes locekļa zaudējums, varbūt bērns pats ir piedzīvojis agresiju – kāds no vecākiem ir neizturējis, uzbļāvis vai iesitis un bērns to nespēj pārdzīvot un, aizejot uz skolu vai bērnudārzu, to atreaģē uz mazākiem vai vājākiem skolas biedriem. Tad ir jāmeklē cēlonis šai agresijai, runājot un atklājot šos iemeslus, agresija samazinās. Ja nepieciešams pārtraukt agresiju, viens no veidiem ir uzdot nekonkrētu jautājumu. Piemēram, ”ko tu šodien no rīta apēdi?” , bērns uz brīdi tiek izsists no situācijas, kas var palīdzēt. Otrs variants ir piedāvāt veikt aktīvu darbību, piemēram, iet ārā izskriet vai tml. Reizēm bērnam ir nepieciešams, lai viņu apķer, satur, neļaujot kustēties rokām un kājām, un ir jājautā vai konkrētā darbība bērnam palīdz. Ja palīdz, tad ar to var strādāt turpmāk, ja nepalīdz, tad metodi neizmanto. Arī vecāki var mājās novērot, vai šādā veidā var palīdzēt bērnam. Reizēm ir nepieciešama telpa, kura berns var izreaģēt, piemēram, izkliegties.

Mājās var veidot drošo vietiņu – tas var būt krēsls, skapis vai cita vieta, kurā bērns var paslēpties un nākt ārā, kad viņš tam ir gatavs.

Agresijas mazināšanai palīdz arī konkrētas robežas un noteikumi. Ieteicams ir kopīgi pašiem veidot noteikumu lapu, tā tiek pielikta redzamā vietā un par noteikumu neievērošanu tiek aizrādīts. Maziem bērniem un reizēm arī pusaudžiem der lapas, kurās ar zvaigznītēm vai jebkā citādi tiek atzīmētas pozitīvās lietas, kuras ir izdevušās. Ar UDHS ir svarīgi pamanīt arī mazās lietas. Ja bērns kaut vai nedaudz ir pietuvojies izrunātajam mērķim, ir svarīgi to pamanīt – vecāks var to īpaši atzīmēt un dot pirmo uzlīmīti par to, ka bērns ir ņēmis vērā runāto. Katru reizi, tuvojoties mērķim, mēs atspoguļojam mazos sasniegumus un beigās atzīmējam arī to izdošanos. Bērns tādā veidā saprot, ka ar maziem solīšiem rezultātu var sasniegt un ka vecāks vai pedagogs pamana šo mazo solīti. Mēs esam ietrenēti redzēt gala rezultātu, bet bērniem ir svarīgi, ka pamana arī mazās izdošanās līdz tam. Bērns jūt gan atbalstu, gan to, ka viņs to spēj izdarīt.

Varu pieminēt arī Dormeo smaguma segas, kas dod līdzīgu efektu, it kā bērns būtu apķerts. Šis var būt noderīgi jau sākot no pirmsskolas vecuma situācijās, ja bērns ir satrakojies, aizkaitināts vai ir jāsēž un jāpilda darbs. Šo segu var uzklāt uz pleciem, un bērnam rodas sajūta ka viņš ir sazemējies, viņam ir iespēja nomierināties un “ieiet sevī”.

Ja vecāks darbojas un palīdz bērnam, vai šie simptomi var izzust un, ja vecāks nedara neko, vai UDHS simptomi paliks uz mūžu?

Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Ja vecāks ar bērnu darbojas, tad iespējas, ka šie simptomi varētu izzust, ir 50:50. Mūsu uzdevums ir palīdzēt, veicināt un iemācīt konkrētas lietas, bet viss ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies smadzenes un smadzeņu garoza. Ja bērnam ir pozitīvas emocijas, aprūpe, ar bērnu tiek strādāts, ir pietiekamas fiziskās aktivitātes, smadzenēm vajadzētu attīstīties pareizi, tomēr, ja UDHS ir radies ģenētiski, simptomi nemainīsies. Ja ģimenē ir jāmaina apstākļi, tad mainot tos var just pozitīvas izmaiņas un var saglabāties tikai maza daļa no simptomiem. Dzemdību traumas rezultātā var izzust daļa no simptomiem. Katra darbība ir vērsta uz to, lai gala rezultātā palīdzētu bērnam šo laiku izdzīvot, tikt galā ar grūtībām, sasniegt labus panākumus karjerā un veiksmīgi socializēties. Vai arī, pieņemt šo situāciju un risināt jautājumus par to kā dzīvot tālāk, izvēlēties kādas profesijas būtu piemērotas, lai šie simptomi netraucētu. Ja nekas netiek darīts, tad stāvoklis pasliktinās, pedagogam būs jārisina situācija, ņemot vērā, ka skolās klases ir lielas, pievērst daudz uzmanības nav iespējams, vecākam būs jābūt biežam viesim skolā – jātiekas ar sociālo pedagogu, ar skolas vadību, tālāk tiek informēts sociālais dienests, tiek iesaistīta pašvaldības policija, jāapmeklē piespiedu psihologs. Process ir tik garš, ka vecākam tāpat būs jāiesaistās.

Ja bērnam ir kādas grūtības, vienalga vai tas ir UDHS vai kas cits, katram no iesaitītajiem ir jāpalīdz, jo, tiklīdz to nedara, situācija kā sniega bumba paliek aizvien lielāka un aizvien sliktāka. Ja neko nedara, bērns iemācās stratēģijas un negatīvus veidus kā sev pievērst uzmanību un kā kompensēt savas uzvedības grūtības.

Kā saprast ka 3,5 gadīgam bērnam ir UDHS nevis īpatnība?

• Ir trīs kategorijas, no kurām katrā ir 9 pazīmes, un, jo mazāks bērns, jo vairāk šo simptomu atkrīt, jo bērns vēl nav pietiekami attīstījies. Ja ir aizdomas, tad nepieciešams vērsties pie ģimenes ārsta vai doties uzreiz pie psihologa. Un tālāk speciālists ieteiks kāda ir turpmākā rīcība.

Svarīgi ir nebaidīties un atzīt ka bērnam vai pašam ir kāda no UDHS iezīmēm un nebaidīties jautāt speciālistiem. Ja vecākam ir interese palīdzēt bērnam, rezultāts vienmēr būs. Kamēr smadzenes attīstās, ir daudz veidu kā bērnam var palīdzēt un ilgstoša komandas darba rezultātā var gadīties, ka UDHS izzudīs vai nesagādās problēmas, un bērns nākotnē varēs kļūt par to, par ko viņš vēlēsies kļūt.