Ja bērns neklausa, ignorē norādes vai regulāri pārkāpj robežas.

Šāda uzvedība ļoti bieži ir raksturīga attiecīgajam vecumposmam, nevis “slikta uzvedība” vai neaudzinātība. Bērna disciplīna nenozīmē kontroli vai sodus, tā nozīmē skaidras, paredzamas robežas, ko bērns var saprast.

Šajā rakstā apskatīsim vienu vienkāršu, bet ļoti efektīvu pieeju, kas palīdz situācijās, kad bērns testē robežas, neklausa vai šķietami ignorē vecāku teikto.

Kāpēc bērns neklausa? Vecumposma realitāte

Ja bērnam ir ap diviem vai divarpus gadiem, viņš vēl nesaprot abstraktus jēdzienus, piemēram, “nedrīkst”, “bīstami” vai “vēlāk”. Šajā vecumā bērna galvenā vajadzība ir kustēties, rāpties, pētīt pasauli.

Tāpēc situācijās, kad bērns kāpj, ņem vai dara kaut ko aizliegtu, viņš to nedara apzināti – viņš vienkārši seko savām attīstības vajadzībām.

Tieši šeit bieži rodas sajūta, ka bērns neklausa vai pārkāpj robežas, lai gan patiesībā viņš vēl tikai mācās tās izprast.

Bērna disciplīna sākas ar skaidru robežu

Viena no biežākajām kļūdām, ko vecāki pieļauj, ir pārāk gari skaidrojumi.

Piemērs no ikdienas:

• bērns rāpjas,
• vecāks saka: “nedrīkst”,
• pēc tam seko gari stāsti par bīstamību, sekām, traumām un iespējamām “bēdiņām”.

No pieaugušā skatpunkta tas šķiet loģiski. No bērna skatpunkta – pārāk daudz informācijas, ko viņš nespēj apstrādāt.

Rezultāts? Bērns turpina testēt robežas, jo tās nav skaidras un paredzamas.

“Vecās plates” pieeja bērna disciplīnā

Šeit palīdz pieeja, ko var saukt par “veco plati”.

Tās pamatprincips ir vienkāršs:

• viena situācija,
• viena robeža,
• viens un tas pats formulējums – katru reizi.

Piemēram:

• “Nevar kāpt.”
• Tu bērnu nocel.
• Bērns atkal rāpjas.
• Tu atkal saki: “Nevar kāpt.”

Bez jauniem argumentiem. Bez gariem skaidrojumiem.

Tieši nemainīgums palīdz bērnam saprast robežu. Ja robeža katru reizi izklausās citādi, bērns to turpinās testēt.

Kāpēc konsekvence ir svarīga, ja bērns pārkāpj robežas

Kad robežas mainās, bērns mācās nevis ievērot noteikumus, bet gan:

• cik ilgi var turpināt,
• ko vēl vecāks pateiks,
• vai šoreiz robeža būs citāda.

Šādā situācijā bērns testē robežas, jo tās nav stabilas.

Savukārt, ja robeža ir skaidra un nemainīga, bērnam nav iemesla to pārbaudīt atkārtoti.

Ko darīt, ja bērns jau ir lielāks?

Lielākiem bērniem šī pati pieeja joprojām darbojas, taču ar vienu papildinājumu – vienu paskaidrojumu.

Svarīgi:

• paskaidrojums ir īss,
• tas ir viens,
• un katru reizi vienāds.

Piemēram:

• “Mēs nebrauksim, jo tas nav ieplānots.”
• “Mēs šobrīd neiesim ārā, jo jāgaida, līdz brālis pabeigs.”

Ja paskaidrojumi katru reizi atšķiras, bērns iemācās nevis pieņemt robežas, bet gan mēģināt tās pārrunāt bezgalīgi.

Bērna disciplīna bez kliegšanas un cīņas

Ilgtermiņā bērnam ir svarīgi iemācīties, ka:

• vecāku teiktais ir paredzams,
• robežas nemainās atkarībā no noskaņojuma,
• noteikumi nav apspriežami katrā situācijā.

Tā veidojas iekšēja disciplīna, nevis paklausība, kas balstīta bailēs.

Vēlies uzzināt vairāk?

Ja Tev ir svarīgi saprast, kā veidot bērna disciplīnu cieņpilni – bez kliegšanas, draudiem un nemitīgām cīņām, pievienojies kursam “Kā bērnam mācīt robežas un disciplīnu”.

Tajā uzzināsi:

• kāpēc bērns neklausa dažādos vecumposmos,
• kā reaģēt, ja bērns pārkāpj robežas vai ignorē norādes,
• kā panākt sadarbību, saglabājot mieru un attiecības.

Šis kurss palīdz vecākiem veidot skaidras robežas, uz kurām bērns var droši paļauties un tieši tas ir veselīgas bērna disciplīnas pamats.