Iepriekš rakstīju, ka bērniem ar UDHS mēdz būt ļoti mulsinoša uzvedība, piemēram, viņi ir spējīgi stundām lasīt grāmatas, celt Lego, zīmēt, spēlēt video spēles, interesēties par saules sistēmu un dinozauriem, var nepārtraukti runāt, taču šiem bērniem nav uzmanības noturības. Kā tas nākas, ka viņi var fokusēties uz šādām lietām? Atkārtotošu – nē, tā nav bērna bezkaunība vai izlaidība. Tas ir hiperfokuss.
UDHS pazīme – hiperfokuss
Hiperfokuss, līdzīgi kā pazīme interese, atrodas zem lietussarga “Uzmanības nenoturība’’. Bieži hiperfokusu var novērot bērniem, kuriem ir autiskā spektra traucējumi. Mēdz teikt, ka šie bērni dzīvojas “savā pasaulītē’’, taču arī UDHS bērni mēdz darīt tieši tāpat. Pretēji uzmanības nenoturībai, kam raksturīga nespēja ilgu laiku veltīt uzmanību vienam stimulam, hiperfokusam raksturīgi, ka tiek pievērsta pārmērīga uzmanība kādai konkrētai lietai. Bērns ir it kā pielipis savai nodarbei un nav no tās atraujams.
Hiperfokuss ir vienīgā pazīme, kas dod bērniem tūlītēju pozitīvu atgriezenisko saiti – piepildījumu, gandarījumu, prieku par to, ko dara. Tā rezultātā bērns to turpina darīt arvien vairāk.
Nav zināms, kādēļ un uz ko tieši veidosies hiperfokuss, jo tas var veidoties uz pilnīgi jebko.
Galvenā pazīme – bērns to dara stundām ilgi vai ilgāk salīdzinājumā ar citām aktivitātēm. Kad bērns ir šajā nodarbē, viņš var nedzirdēt, ka sauc viņa vārdu, kad nepieciešams pāriet uz nākamo darbību, viņam var būt grūti pārslēgties. Kuram gan gribas beigt patīkamu aktivitāti? Īpaši, ja tik reti kas rada vieglu un plūstošu sajūtu.
Taču hiperfokuss var veidoties arī uz videospēļu spēlēšanu vai televizora skatīšanos. Šīs ir aktivitātes, kuras nevis attīstīs pozitīvas prasmes, bet veicinās atkarību, līdz ar to, ja bērns ir šajās aktivitātēs kā nohipnotizēts, tās būtiski jāierobežo.
Kā runāt ar bērnu, kas ir aizrāvies ar kādu aktivitāti?
Lai ikdienā neveidotos lieki strīdi un bērns pārstātu aktivitāti, tā vietā, lai bērnu atkārtoti skaļi uzrunātu, pie viņa ir jāpieiet klāt. Jāuzliek roka uz pleca, jāiegūst bērna uzmanība un tad bērns ir jāaicina pārstāt darbību. Piemērs: “Jāni, klausies.’’ Sagaidi, kad bērns paskatās. “Tu esi ļoti aizrāvies ar nodarbi, pēc 10 minūtēm būs jāiet ēst.’’ Pauze. “Pastāsti man, kas būs jadara pēc 10 minūtēm?’’ Bērns neatkārto. Sāc no sākuma mierīgā, monotonā balsī. Kad bērns ir atkārtojis nevis ar atbildi “Jā, sapratu,’’ bet “Pēc 10 minūtēm jāiet ēst’’, ir jāsaka: “Kad būs palikušas vēl 5 minūtes, es došu ziņu, te nolieku taimeri, lai tu pats redzi laiku.’’ Pieaugušais informē bērnu, ka ir palikušas 5 minūtes, 3 minūtes. Atkarīgs no tā, ko dara bērns, ir svarīgi bērnam pateikt, kad ir palikušas vēl trīs minūtes un ir laiks sākt novākt mantas. “Ir palikušas vēl trīs minūtes, tagad ir jāsāk kārtot mantas.’’ Ja bērns nereaģē, tad pie bērna atkal ir jāpieiet klāt un vēlreiz monotoni un mierīgi jāatkārto: “Jāsāk likt malā mantas.’’ Ja bērns sāk paust dusmas, ir jānosauc emocijas vārdā un jāatgādina par laiku. “Tu jūties dusmīgs, jo jābeidz spēle, tagad jāliek mantas malā un jāiet ēst.’’ Ja bērns turpina dusmoties, pieaugušais turpina regulēt emocijas un turēt robežas. Monotoni tiek atkārtots: Es zinu, ka tev ļoti gribas turpināt, tu to varēsi darīt rīt.’’ Pat, ja bērns dusmīgi piekrīt un pārstāj darbību, bērnam ir jāizsaka kompliments. “Es zinu, ka tev bija grūti, man prieks, ka ar tevi var sarunāt.’’
Ja šāda pieeja ikdienā netiek praktizēta, tad sākotnēji pieaugušajam ir jābūt iecietīgam un pacietīgam un ir skaidri jātur robežas. Tas, cik viegli vai grūti ies, būs atkarīgs no bērna temperamenta. Skaidras robežas nozīmē to, ka netiek mainīti nosacījumi. Sākotnēji tas būs grūti, bet ar laiku, konsekventi praktizējot šādu formu, var panākt , ka pietiek ar to, ka tiek nolikts taimeris un bērns pats beidz nodarbi.
Visā procesā ir svarīgi izteikties īsi un konkrēti. “Vēl palikušas trīs minūtes.’’
Monotoni tiek atkārtots viens un tas pats. “Tagad tev jāliek nost mantas.’’ Pauze (skaiti galvā līdz 5). “Ir jāliek malā mantas.’’ Pauze. “Es gaidu, kad tu sāksi likt malā mantas.’’
Emociju regulācija hiperfokuss kontekstā
Tiek regulētas emocijas ne tikai tad, kad tās ir samilzušas, bet arī tad, kad it kā to nav.
Ko tas nozīmē?
Ja bērns ilgi sēž un nereaģē, tātad viņš ir aizrāvies ar nodarbi. “Es redzu, ka tu esi aizrāvies ar spēli, jāsāk likt malā mantas.’’ Iespējams, bērns komentēs, cik svarīgi viņam ir pabeigt spēli. “Es zinu, ka tev ir ļoti svarīgi pabeigt spēli, izskatās, ka būs jāpabeidz rīt, jāsāk kārtot mantas.’’
Ja bērns paliek nikns un agresīvs, vēl joprojām tiek regulētas emocijas un turētas robežas. “Es redzu, ka tu esi nikns, tu nevari kaitēt mantām, tagad tās ir jāliek malā.’’ Bērnam netiek draudēts ar sodu vai mantu atņemšanu, tas nekādā veidā nepalīdzēs jūsu attiecībām, tikai tās pasliktinās.
Tiklīdz kaut nedaudz bērns pauž piekrišanu, piemēram, strauji pastumj mantas, fokuss ir uz vēlamo uzvedību: “Es zinu, ka tev bija grūti, man prieks, ka tu mēģini.’’
Ja bērns pauž agresīvu uzvedību un nedaudz ir panācis pretī, pieņem to atsaucīgi, nespied un nemudini pabeigt visu. Pat, ja tas, ko bērns izdarīja, ir pilnīgi nekārtīgi, izsaki komplimentu par uzvedību kā faktu –ka bērns darījis.
Tas prasa daudz pacietības, taču tieši šādi bērns izpildīs arvien vairāk vēlamu uzvedību, veidosies pozitīvas attiecības un mazināsies opozicionāra uzvedība.