Mums katram ir unikālas smadzenes, jo mēs katrs dzīvojam atšķirīgā vidē. Vide ir tā, kas veicina smadzeņu struktūru veidošanos.
UDHS smadzenes nav salūzušas, līdz ar to tās nav jāsalabo. Ir jāmaina vide, kur šīs smadzenes aug.
Interese
Lai mēs gribētu kaut ko darīt, mums ir jābūt interesei par darāmo lietu. Tiem, kuriem ir UDHS, ir īpašas attiecības ar spēju būt ieinteresētam par darbu, kuru nepieciešams darīt, vai par pamatlietām, kuras lielākajai daļai šķiet interesantas vai pat, ja nav interesantas, ir izdarāmas.
Bieži veids, kā UDHS bērns pauž interesi par lietām, var radīt mulsumu, jo tiek novērota nesaskanīga uzvedība. Iepriekšējā reizē bērns izpildīja uzdevumu no sākuma līdz beigām viens pats, bet tagad viņš negrib to pildīt. Viņš izpildīja tik sarežģītu uzdevumu ātrāk par citiem. Bērns zina matemātiku, ķīmiju un fiziku labāk nekā citi. Bērns stundām var lasīt. Bērns stundām var konstruēt. Kā tas iespējams! Lai visu to darītu, ir jākoncentrējas, kādas uzmanības noturības problēmas! Tas ir vienkārši izlaists, neaudzināts un bezkaunīgs bērns! Diemžēl tieši šāds ir visbiežākais izglītības iestāžu darbinieku secinājums. Taču tā nav.
Kur UDHS bērnam būt?
Bieži es saņemu jautājumu no izglītības vides personāla: “Nu pasakiet, jūs taču piekritīsiet, šim bērnam nav šeit vietas. Viņam ir grūti. Viņam būs labāk citā skolā?’’ Mana atbilde vienmēr ir viena: “Nē, es nepiekrītu. Bērniem, kuriem ir UDHS vai AST, ir vieta parastajās izglītības iestādēs.’’
Neirodažādība nav problēma. Mani ļoti mulsina fakts, ka 80% pieaugušo ir atbildīgi par vidi, kurā mēs dzīvojam, bet problēma ir tajos, kuri nevar šajā vidē iekļauties, nevis ar tiem, kuri nespēj vidi mainīt, lai šie bērni iekļautos.
Citiem vārdiem, ja pieaugušais nespēj būt elastīgs un savā darba ikdienā izmantot plašāku klāstu metožu, kas palīdzētu UDHS un AST bērniem attīstīt savu potenciālu tādā pašā līmenī kā neirotipiskajiem bērniem, tad problēma ir šiem bērniem, nevis pieaugušajam.
Ja neirodažādība ir tikai bērna slinkums un vecāku izlaidība, kādēļ šo slinkumu un izlaidību ir tik grūti risināt? Dziļi nefilosofējot – jo tas nav tik vienkārši, kā mums gribētos.
Bet kādēļ tad bērns spēj vienreiz izpildīt uzdevumu, bet otrreiz to nevēlas pildīt? Kādēļ šis bērns spēj izdarīt apbrīnojamas lietas, bet nespēj izdarīt pamatlietas?
UDHS pazīmes
Atbilde slēpjas UDHS pazīmēs – interese un hiperfokuss. Visbiežāk mēs dzirdam par tādām pazīmēm kā hiperaktivitāte, impulsivitāte un uzmanības nenoturība. Šis ir dominantās pazīmes, kuras ir kā lietussargi, zem kuriem slēpjas vairākas citas pazīmes.
Lietussargs “Uzmanības nenoturība’’ zem sevis slēpj vairākas pazīmes. Divas no tām ir interese un hiperfokuss. Abas pazīmes ir saistītas ar dopamīna receptoriem smadzenēs. Interese ir kā degviela. Bez intereses nekas netiek darīts.
Kā veidojas interese?
Tieši šobrīd, kad tu lasi šo tekstu, tev ir interese par to. Varbūt tev vienkārši patīk izglītoties, varbūt tev šis ir nepieciešams labāk saprast savu bērnu, bet varbūt – saprast sevi pašu. Tev ir vajadzība, kas veicina tavu interesi. Gan tava ārējā vide, gan arī tu savā mentālajā telpā (prātā 🙂 ) radi vajadzību šo lasīt. Paralēli tieši šajā brīdī, kad tu šo lasi, bioķīmiski tavās smadzenēs izdalās dopamīns. Kad tu ieraudzīji šo ierakstu, tavās smadzenēs izdalījās nedaudz lielāka deva dopamīna, tu, iespējams, juti nelielu ziņkāri: “Mīlēt Izglītoti kaut ko ir nopublicējis. Noteikti jāizlasa.’’ Vai varbūt tev nebija laika uzreiz izlasīt, bet tu paturēji prātā, ka jāizlasa ieraksts, un, pat domājot par to, ka tu plāno izlasīt šo ierakstu, tavās smadzenēs izdalījās dopamīns.
Tātad, ja tas ir kaut kas jauns, tas palīdz smadzenēs izdalīt vairāk dopamīna, bet, esot procesā, piemēram, šobrīd lasot, dopamīns izdalās nedaudz mazāk. Dopamīna izdalīšanās ir līdzīga, it kā kāds mums blakus stāvētu un teiktu: “Kāda/s tu malacīte/s, ka šo lasi. Tu esi ļoti apzinīga/s.’’ Bioķīmiskā līmenī dopamīns ir kā komplimenti, kurus mums izsaka mūsu pašu smadzenes, tādēļ mēs varam UZSĀKT un PABEIGT iesākto uzdevumu.
Cilvēkiem, kuriem ir depresija vai kritiski zems D vitamīns, dopamīns izdalās niecīgā daudzumā, tādēļ trūkst intereses par apkārtējā pasaulē notiekošo un ir ārkārtīgi grūti kaut ko darīt.
Dopamīns ir intereses degviela.
UDHS un dopamīns
OK, bet kā šis ir saistīts ar tiem, kuriem ir UDHS, un to, ka bērni vienā reizē var izpildīt uzdevumu, bet citā nepakam nepildīs? Vai, piemēram, pirmajās trīs nodarbībās audzēknis bija paraugbērns, bet atlikušo gadu kā pilnīgi cits bērns – nepaklausīgs, haotisks, neatsaucīgs?
Indivīdiem, kuriem ir UDHS, smadzenēs ir MAZĀKS dopamīna receptoru skaits. Ilustratīvi vari iedomāties, ka visiem smadzenēs ir 6 caurulītes (šis nav zinātnisks termins, pilnībā neatbilst smadzenēs notiekošajam un ir tikai piemērs ilustratīviem nolūkiem), bet tiem, kuriem ir UDHS, – 3 caurulītes. Dopamīns kopumā tad izdalās mazākā daudzumā, un arī no tām trīs caurulītēm izdalās mazāk. Viss, kas ir jauns, palīdz izdalīt lielāku dopamīna devu, tāpēc tiem, kuriem ir UDHS, ir VIEGLI uzsākt jaunus, nebijušus uzdevumus, taču, ņemot vērā, ka turpmākā uzdevuma pildīšanas laikā dopamīns izdalās kritiski mazāk, pat vienkāršs lasīšanas, rakstīšanas, klausīšanās, ģērbšanās uzdevums UDHS indivīdiem ir GRŪTS, jo viņiem nav dopamīna daudzuma, kas ir tev. Ja nav dopamīna un visu laiku jādara viens un tas pats, tās ir mokas, jo pat mazas lietas nāk ar milzīgu piepūli. Ilustratīvi vari iedomāties, ka vienkāršu uzdevumu pildīšana prasa tik lielu enerģiju, kā tev, ar riteni braucot kalnā.
TAS nav par UZDEVUMU, par bērna PERSONĪBU vai vecāku AUDZINĀŠANAS pieejām, bet par DOMAPĪNA neizdalīšanos. Kalniņš, no kura nobrauca, ir īsāks par to, kurā ir jābrauc augšā. Cik ilgi tu brauktu pa tādu ceļu?
Dopamīna izdalīšanos var veicināt ar medikamentiem, taču medikamenti ir tikai maza daļa no visa atbalsta plāna.
Kā pieaugušie var palīdzēt?
PIEAUGUŠIE ir bērna dopamīns. Kā? Komentējot bērna uzvedību. Jā, papagaiļojot! Jā, tās visas mazās pamatlietas, kuras citi vienkārši dara. “Tu jau esi paņēmis somu.’’ “Tu sāki rakstīt pareizajā līnijā.’’ “Man prieks, ka tu klausies.’’ “Cik jauki, ka tu pats sevi izlabo.’’ “Es redzu, ka tu centies saprast.’’ U.tml.
Cik daudz? Komentāru skaits ir atkarīgs no bērna dabiskā uzmanības ilguma. Ja uzmanības noturība ir 30 sekundes, tad pirmās divas nedēļas ik pēc 30 sekundēm ir jābūt komentāram par bērna uzvedību/darbību. Ja 3 minūtes – ik pēc 3 minūtēm.
Ja bērns saka, ka tu dīvaini runā, tad atbilde ir: “Tu esi vērīgs.’’ Un pieaugušais turpina komentēt. Tomēr, ja bērns kļūst īpaši dusmīgs, tad komentēšanas forma nav motivējoša un jāpārdomā un jāpaanalizē, kādi komentāri tiek teikti.
Labs veids, kā sagatavot sakāmo, ir uz lapas sarakstīt, kādus komentārus varētu teikt par bērna uzvedību.
Komentēšanu izmanto ne tikai tad, kad ir nepieciešams motivēt bērnu izpildīt uzdevumu, bet visās ikdienas situācijās. “Es redzu, ka tev ir interesanta ideja. Šis ir bīstami. Kā šo varētu darīt droši?’’ “Tu esi ļoti zinošs, kad es pabeigšu sakāmo, tad tu varēsi teikt.’’ “Tas ir ļoti strauji, mēģini ar vājāku spēku.’’ U.tml.
Vai tev pietika dopamīna, lai izlasītu līdz beigām?
Vai šī informācija vieš nedaudz skaidrības?