Ir ļoti svarīgi zināt metodes, lai ikdienā palīdzētu bērnam ar UDHS, taču, lai līdz tām nonāktu, vecākiem būtu ieteicams sākt ar rūpēm par sevi.
Resursu apzināšanās
Lai spētu palīdzēt savam bērnam, vecākiem ir nepieciešami resursi – laiks, enerģija un zināšanas. Ikdienā šādas metodes prasa pašdisciplīnu un spēku. Vecākiem, pirmām kārtām, jānodrošina sevi ar nepieciešamo enerģiju – ir jāparūpējas par miega kvalitāti – sava gulēšanas telpa jāiekārto tā, lai organisms un prāts spētu tajā atslābināties un atpūsties. Ir jādomā arī par savu uzturu – jāēd veselīgs ēdiens, jādzer daudz ūdens, jāiet pastaigās svaigā gaisā. Ja vecāki ēd veselīgi, tad veselīgi ēdīs arī bērns, pilnvērtīgas un regulāras maltītes ir īpaši nozīmīgas bērniem ar UDHS. Tāpat ir svarīgi, lai vecākiem būtu hobiji, sociālā komunikācija un laiks sev – brīdis, kurā vecāks piepilda savu personīgo resursu krātuvi. Sociālie kontakti ir viens no būtiskākajiem aspektiem, lai veidotu veselīgu psiholoģisko labsajūtu. Tās var būt ne tikai tikšanās ar draugiem, tikpat vērtīgi var būt interešu forumi, grāmatu klubi un jebkāda sociāla vide, kas piepildītu vecāku enerģijas rezerves. Vēl viens nozīmīgs faktors, lai veicinātu metožu un ikdienas darbu efektivitāti – abi vecāki vienādi novērtē situāciju, abi apzinās un izprot bērna grūtības. Ja vecākiem būs atšķirīgs skatījums uz bērna uzvedības grūtībām, bērns vienmēr atradīs veidus, kā pārkāpt vai nepildīt noteikumus. Ja vecākam pašam nav resursu sevī, tad viņš nespēj veltīt enerģiju bērnam, tāpēc, pirms ķerties pie dažādām metodēm, kas palīdzētu UDHS bērnam, vecāki parūpējas par sevi, savu labsajūtu un kopīgi nolemj kāds ir rīcības plāns.
Kā strādā stratēģijas?
Ja grib pārbaudīt vai metode strādā, tā ir konsekventi jāpielieto vienu mēnesi. Nereti jau pēc divām nedēļām var novērot labus rezultātus, taču pēc šī posma ir novērojama uzvedības pasliktināšanās, kas ir dabiska reakcija. Pārvarot šo pretestības posmu un turpinot iestrādātās metodes, būs novērojami ilglaicīgi pozitīvi rezultāti un katra nākamā lejupslīde būs aizvien vieglāk pārvarama. Svarīgi ir izvēlēties vienu metodi un šajā laikā risināt tikai vienu problēmu.
Metodes uzvedības koriģēšanai
Kad ir izvēlēta konkrēta motode, tā ir mērķtiecīgi jāuztur. Ir svarīgi, lai arī bērnam ir skaidri saprotami uzvedības noteikumi – lai tos nostiprinātu, šos noteikumus var kopīgi uzrakstīt uz lapas un parakstīties par to ievērošanu. Piemēram, pēc skolas bērns atnāk mājās, noliek mantas, nomazgā rokas, izpilda mājasdarbus u.c. Lai metodes sniegtu vēlamo rezultātu, ir svarīgi pamanīt bērna uzvedībā labo un izteikt par to komplimentus un atzinību. Šādā veidā veidojas pozitīvās uzvedības sniega bumba – ja bērnam saka tikai slikto, viņš nemaz nezina kāda ir pozitīva uzvedība un kā vajadzētu rīkoties, lai vecāki būtu apmierināti.
Tikpat nozīmīgas ir savstarpējās attiecības ar bērnu. Ja šajā laika posmā attiecības nav pietiekami sirsnīgas un nav cieša kontakta ar vecāku, bērns nesekos līdzi norādēm. Šādā gadījumā pirms metožu pielietošanas ieteicams doties pie psihologa, lai strādātu pie attiecību veidošanas un nostiprināšanas. Ir būtiski saprast, kāds ir konkrētās darbības un metodes mērķis un vienmēr jāsāk ar nelielām izmaiņām. Uzvedība mainās pakāpeniski, kad ir redzami rezultāti un šķiet ka uzvedība jau ir mainījusies, ir jāpaiet vismaz vēl pusgadam vai pat ilgākam laika posmam, lai uzvedības nianse tiešām būtu mainījusies. Ja kāda no metodēm nestrādā, tā ir jāpiemēro konkrētajam bērnam.
Zvaigznīšu kalendārs
Plaši izplatīta metode, kas motivē bērnu uz pozitīvu rīcību. Lai to padarītu saistošu, kalendāra izskatu un noformējumu veido tā, lai tas būtu interesants tieši konkrētajam bērnam, ir jāļauj bērnam izteikt savas vēlmes, pat ja vecāki attiecīgo noformējumu neatbalsta. Ir svarīgi zināt, kas bērnam patik un kas viņu motivē. Lai sāktu pielietot kalendāru, ir ļoti skaidri un konkrēti jāapraksta tas, ko bērns nedara, tas, ko vecāks grib lai bērns dara un jānoformulē arī vēlamais gala rezultāts. Ar šo metodi nevajadzētu apvienot un risināt vairākas grūtības vienlaicīgi.
Vecākiem mēdz būt raksturīgi pamanīt tikai lielos bērnu panākumus, taču bērnam ir svarīgi, lai saņemtu atzinību arī par mazajiem panākumiem pa ceļam uz mērķi, tas ir ieteicams arī izmantojot kalendāru – pat, ja uzdevums izpildīts tikai daļēji, to vajadzētu pamanīt un atzīmēt, lai metode turpinātu palikt saistoša. Pirms sākt kalendāra pildīšanu, ar bērnu sarunā, ka šis kalendārs ir nepieciešams konkrētās problēmas risināšanai, ko bērns dabūs par vēlamo uzvedību un kāda būs lielā balva, ja uzdevumi tiks paveikti. Balvai vajadzētu būt tādai, kā vēlas pats bērns un ne vienmēr tai ir jābūt dārgai vai pat materiālai lietai, veiksmīgs risinājums varētu būt pasākums, kas vieno ģimeni – pārgājiens, ceļojums, kopīga filmas skatīšanās un tml. Ja bērns iegūs tieši to, ko vēlas pats, viņš mērķtiecīgi virzīsies uz mērķi un arī nākamajā reizē piekritīs šādai metodei un bērnam šis process radīs prieku.
Stop krēsls
Metode kā soda sistēma, kas īpaši labi strādā uz pirmsskolas vecuma bērniem – bērnu ieliek viņam neinteresantā vidē, kas bērnu motivē nākamreiz mainīt uzvedību. Kad bērns skaidri zina uzvedības noteikumus un atkārtoti tos pārkāpj, tad vecāks bērnu aizved uz šo vietu, kurā bērns pavada konkrētu laiku, piemēram, trīs gados tās var būt trīs minūtes. Bērnam skaidri tiek pastāstīts, ka viņš šeit atrodas tāpēc, ka ir rīkojies kādā konkrētā neatļautā veidā. Krēsls atrodas vecākam labi pārredzamā vietā, tam tuvumā neatrodas nekas cits un laikā, kurā bērns atrodas šajā krēslā, ar bērnu nerunā un nedod viņam patīkamas aktivitātes. Šīs metodes nodoms nav bērnu izslēgt vai izraidīt, metode māca pozitīvu uzvedību. Bērnam šī vide nav interesanta, tāpēc bērns labprātāk turēsies pie pozitīvas uzvedības, lai nebūtu jāgarlaikojas. UDHS bērniem “stop krēsls” var būt nevis soda metode, bet gan vieta, kurā apstāties, padomāt un saprast, kas ir noticis, kā viņš ir rīkojies. Bērnam skolas vecumā var ļaut pārdomāt iemeslus, kāpēc viņam ir jāatrodas krēslā. Bērnam šo metodi nepasniedz kā sodu, tikai kā sekas neatļautai uzvedībai un to var dēvēt arī par miera krēslu. Ja miera jeb stop krēsls nestrādā, to var modifcēt un piemērot bērnam.
Emocionālie izvirdumi
Kad bērns ir spēcīgu emociju iespaidā, labākais, ko var tajā brīdī darīt, ir atgriezt bērnu miera stāvoklī. Par emocijām un to regulāciju bērns mācās esot mierīgs. Jo labāk bērns mācēs atpazīt savas emocijas, jo labāk viņš tās spēs regulēt. UDHS bērniem emociju regulācija attīstās lēnāk kā citiem, apmēram ar divu gadu starpību. Regulēt emocijas nozīmē tās atpazīt, nosaukt un būt klātesošiem. Lai šo prasmi attīstītu, var pielietot veikalā nopērkamas emociju kārtis, var tās izveidot paši, ikdienā var bērnam jautāt, kā viņš šodien ir juties, var jautāt kuri dienas notikumi ir bijuši labi un kādi slikti, var lasīt grāmatas par emocijām un pēc lasīšanas vaicāt bērnam, kā ir juties tās galvenais varonis un tml.
Emociju termometrs un luksofora metode
Lielisks rīks, lai noteiktu bērna emocijas un stāvokli, ir emociju termometrs – izprintēts grafisks materiāls, ar kura palīdzību bērns mācās gan savas emocijas, gan līdzekļus, kas palīdz atgriezties miera stāvoklī. Emocijas tiek iedalītas trīs zonās un, ikdienā izmantojot šo metodi, var iemācīties apzināšanos, atpazīt savas emocijas un rīkus, kas katrā no zonām var būt noderīgi. Šī metode ir īpaši noderīga mazākiem bērniem, kas vēl nespēj nosaukt savas emocijas, zēniem, kuriem nepatīk runāt par emocijām un bērniem, kas vēl nepazīst savas emocijas un vēl neprot tās nodefinēt. Kad bērns jau ir iemācījies atpazīt savas emocijas, var pielietot luksofora metodi, kas grafisks attēls ar luksoforu, kurā zaļā gaisma nozīmē, ka bērns jūtas labi, dzeltenā – ka ir divas iespējas – vai nu atgriezties miera stāvoklī, vai brīdinājums, ka tūlīt sekos sarkanā gaisma jeb dusmas un emociju izvirdums. Šādā veidā UDHS bērni var iemācīties atpazīt brīdi, kurā emociju sāk palikt par daudz. Parasti šādos brīžos var sākt trīcēt rokas, sāk straujāk pukstēt sirds, parādās emociju izmaiņas u.c. Ja šo brīdi un signālus izdodas atpazīt, tad bērns var paņemt atpūtas brīdi, doties uz drošo vietu vai izmantot kādu citu sev piemērotu metodi, un atgriezties “zaļajā emociju zonā”. Abas metodes var izmantot gan mājās, gan skolā visa klase kopumā un ir piemērotas arī pieaugušajiem.