Trīsgadnieka krīze, bieži vien dēvēta arī par divgadnieku krīzi, ir normāla attīstības fāze, kas var parādīties laika posmā no viena līdz trīs gadu vecumam. Lai gan tradicionāli to saista ar divu gadu vecumu, introvertiem bērniem tā var sākties vēlāk – ap trīs gadu vecumu. Šajā vecuma posmā bērna uzvedībā notiek būtiskas pārmaiņas, kas vecākiem var šķist izaicinošas, taču tās ir svarīga bērna emocionālās un kognitīvās attīstības daļa.
Trīsgadnieka krīzes pārejas fāzes
Psihologs L.S. Vigotskis izdalījis vairākas vecuma krīzes fāzes, kas palīdz labāk izprast bērna uzvedību šajā attīstības periodā:
- Pirmskrīze: Bērns sāk izjust pretrunas starp apkārtējo vidi un savu attieksmi pret to. Šajā periodā intelektuālā interese samazinās, bet palielinās jutība pret apkārtni un emocionālā intensitāte. Bērns var kļūt vairāk emocionāls, agresīvs, vai nu aktīvāks, vai noslēgtāks.
- Krīzes kulminācija: Šajā posmā var parādīties izteiktākas psiholoģiskas problēmas, piemēram, komunikācijas grūtības, garastāvokļa un motivācijas svārstības. Vecākiem var būt grūti panākt vienošanos ar bērnu vai novērst viņa uzmanību uz citu darbību.
- Pēckrīze: Šajā posmā krīze sāk norimt, un bērna un vecāku attiecības normalizējas. Bērna emocionālā un kognitīvā attīstība kļūst saskaņota, kas veicina psiholoģisko līdzsvaru un drošības sajūtu.
Trīsgadnieka krīzes pazīmes
Krīze var sākties, ja pamanāt, ka bērns kļūst spītīgāks, biežāk izrāda neapmierinātību un intensīvas emocijas, ir nosliece uz negatīvismu vai nepieņem “nē” kā atbildi, bieži saka ‘’es pats’’. Bērna rīcība var būt impulsīvāka, un viņš var sākt aktīvāk izrādīt neatkarību.
Kā atbalstīt bērnu trīsgadnieka krīzes laikā
Lai saglabātu bērna psiholoģisko veselību agrīnās vecuma krīzes laikā, piedāvāju šādus ieteikumus:
- Parādīt bērnam iespējamo veidu, kā rīkoties ar priekšmetiem.
- Apmierināt bērna vēlmi uz kopīgu darbību.
- Neslāpēt bērna iniciatīvu, bet gan atbalstīt to un īstenot kopā.
- Veicināt un organizēt bērna autonomiju.
- Aizliegt tikai to, kas ir bīstams bērna vai citu cilvēku dzīvībai, darot to konsekventi.
- Paredzēt bērna darbības (kurās vecāki nevēlas iesaistīties) un maigi novērst viņa uzmanību uz citiem objektiem, kas ir tikpat svarīgi bērnam.
- Nebūt agresīviem pret bērna kaprīzēm un spītību.
- Visās situācijās izrādīt mīlestību pret bērnu.
- Izrādīt pacietību un toleranci.
- Konsekventi izvirzīt prasības bērnam un panākt, lai tās ievēro visi ģimenes locekļi.
- Skaidrot, kāpēc kaut ko nav iespējams darīt, lai bērns sajustu robežas un apgūtu sociālās normas ģimenē.
Šos ieteikumus papildina arī noteikumi, ko izvirzījusi N. Nikorčuka (2014) saistībā ar
vārda “aizliegts” lietošanu:
- Aizliegumiem jābūt nedaudziem, lai bērnam būtu iespēja izvēlēties uzvedības modeļus un attīstīt paškontroles funkciju.
- Aizliegumi jāizsaka laipni, bet stingri, nepieļaujot bērna šantāžu ar mērķi panākt iecerēto; vislabāk to panākt, novēršot bērna uzmanību uz ko citu.
- Ieteicams lietot vārdu “aizliegts” retāk, to variējot ar citiem vārdiem, piemēram, “Nē, darīsim tā…” “Pagaidi, jautāsim atļauju…”.
Šis posms var būt izaicinājumu pilns, taču tas ir normāla bērna attīstības daļa. Ar pacietību, mīlestību un sapratni jūs varat palīdzēt bērnam veiksmīgi pārdzīvot trīsgadnieka krīzi un turpināt augt un attīstīties.
