Juridiski ar sodu un bernu sodīšana saprot tiesību institūcijas pasākumus, ar kuriem tā reaģē uz netaisnīgu, prettiesisku rīcību. Vainīgajam tiek noteikts kāds fizisks sods, atsavināta kāda manta vai ierobežota kāda no viņa pamattiesībām, piemēram, brīvība.
Psiholoģijā sods ir termins, ar ko apzīmē visas izmaiņas, kas notiek pēc nevēlamas uzvedības, lai samazinātu iespējamību, ka šī uzvedība atkārtosies nākotnē. Pozitīvi un negatīvi pastiprinājumi tiek izmantoti, lai veicinātu vēlamu uzvedību, sods ir vērsts uz nevēlamas uzvedības samazināšanu vai novēršanu.
Bērnu sodīšana nav tas pats, kas negatīvs pastiprinātājs
Bieži sods kļūdaini tiek jaukts ar negatīvo pastiprinātāju. Negatīvais pastiprinātājs palielina izredzes, ka tiks pausta vēlama uzvedība. Piemēram, automašīnā atkārtoti skan signāls, līdz ir uzlikta drošības josta. Ja bērns laicīgi nesaģērbsies, viņš nokavēs galveno pasākuma daļu, bērns nevēlas nokavēt, tādēļ tiek veicināta vēlama uzvedība. Savukārt sods samazina izredzes, ka atkārtosies nevēlama rīcība.
Pozitīvā bērnu sodīšana
Pozitīvs sods ir stimuls, kas tiek piemērots uzreiz pēc uzvedības. Piemēram, kad skolēns stundas laikā runā ārpus kārtas, skolotājs var izteikt mutisku aizrādījumu.
Negatīva bērnu sodīšana
Arī negatīvs sods ir stimuls, kas tiek piemērots uzreiz pēc uzvedības. Negatīvs sods ietver privilēģiju atņemšanu. Piemēram, kad skolēns runā ārpus kārtas, skolotājs nekavējoties bērnam paziņo, ka viņam savas uzvedības dēļ nāksies izlaist paredzēto aktivitāti. Ja bērns izturas rupji pret otru bērnu, bērns tiek atstatīts no spēles.
Efektivitāte
Lai gan sods var būt efektīva metode, reizēm sods tomēr nepalīdz samazināt nevēlamu uzvedību. Lai soda metode pildītu savu funkciju, būtiski vairāki nosacījumi.
Pirmkārt, soda saņēmējam jābūt informētam, par kādu rīcību tiek piemērots sods. Piemēram, ja bērns rupji apsaukājas, bērnam tiek piemērots pozitīvais sods, tas ir, izteikts aizrādījums par neatbilstošu valodas lietojumu. Ja bērns turpina izteikties rupji, bērns tiek informēts, ka, ja viņš neņems vērā aizrādījumus, būs jāpārtrauc spēle un jādodas pasēdēt uz krēsla trīs minūtes.
Būtiska daļa ir soda piemērošana. Ja bērns neņem vērā aizrādījumu, viņam jādodas pasēdēt uz krēsla trīs minūtes. Ja sods netiek piemērots, tad šādu darbību, kad bērns tiek informēts par sekām, bet, kad uzvedība atkārtojas, sekas netiek piemērotas, sauc par draudēšanu. Draudēšana veicina noteikumu neievērošanu un bērna agresīvāku uzvedību.
Krēsla nozīme
Daži šo krēslu sauc par “stop krēslu”, daži par “padomāšanas vietu”, citi par “miera vietu”.
Stop krēsla nozīme ir radīt bērnam nepatīkamu pieredzi – garlaikošanos. Ja bērnam ir jāgarlaikojas un viņš neko citu nevar darīt, pastāv lielāka iespēja, ka nevēlama uzvedība neatkārtosies.
Kāpēc stop krēslu nevar saukt par miera stūrīti?
Nebūtu korekti stop krēslu saukt par miera stūrīti, jo miera stūrītim būtu jābūt vietai, kur bērns var aiziet atpūsties, kad vēlas mieru, nevis vietai, kur jādodas, kad ir emociju pārņemts. Pat, ja bērns pārkāpis noteikumus, situācijā, kad bērns pauž spēcīgas emocijas, blakus jābūt pieaugušajam, kurš palīdz šīs emocijas regulēt, nevis bērns tiek atstāts viens pats – lai nomierinās. Tieši tāpat stop krēslu nebūtu jāsauc par domāšanas vietu. Par ko bērnam jādomā, ja viņam ir zināmi noteikumi?
Stop krēsls kā bērnu sodīšana metode
Iespējams, bērnam ir vāja impulsu kontrole, un, lai viņš pārstātu nevēlamu uzvedību, bērnu nepieciešams atstatīt no spēles, kā negatīvo stimulu piedāvājot garlaikošanos trīs minūtes.
Tātad stop krēsls kā soda metode nav vardarbīga pieeja, ja to lieto korekti. Stop krēslu nedrīkst izmantot vairāk kā četras reizes dienā. Ja šāda pieeja ir jāizmanto biežāk, jāvēršas pie psihologa, lai izprastu bērna uzvedības grūtības.
Lai bērns pārtrauktu nevēlamu uzvedību, viņam jāzina, kāda ir vēlama uzvedība, tādēļ, pirms piemēro sodu, parūpējies, lai bērns zina, ko no viņa sagaida.
Izproti bērnus!
Bieži problēma ir pieaugušo neadekvātās gaidas no bērna. Pētījumi rāda, ka pieaugušie izsaka par 50% vairāk norāžu un komandu, nekā bērns spēj izpildīt.
Noslēgumā aicinu ikvienu pieaugušo, kurš ikdienā pavada laiku kopā ar pirmsskolas vecuma bērniem, vismaz reizi dzīvē apmeklēt kaut vienas apmācības par bērna attīstības posmiem.