Pedagoga darbs nav viegls,

taču lielu gandarījumu dodošs. Skolotāja darbu varētu raksturot kā ilgstošu procesu, kura laikā tiek piedzīvoti gan kāpumi, gan kritumi, gan liels prieks, gan lielas grūtības. Šāda emocionāla šūpošanās var novest pie iekšēja izsīkuma, pat izdegšanas. Jo vairāk skolotājs pakļaujas šai nomācošajai sajūtai, jo vairāk slīgst bezspēcībā un var kļūt pavisam neieinteresēts.

Kad skolotājs ir noguris un neieinteresēts, tas nenozīmē, ka viņš nepamana, kas notiek apkārt. Pedagogs norāda uz grūtībām, kas rodas, strādājot ar konkrēto bērnu; skolotājs sūdzas par problēmsituācijām, taču nedara neko, lai šo situāciju kaut kā mainītu. Neieinteresēts skolotājs neveido mērķtiecīgu sadarbību ar bērna vecākiem un arī neraksta nepieciešamo aprakstu par bērnu, ko attiecīgi varētu izmantot psihologs, strādājot ar šo bērnu un palīdzot situāciju risināt.

Šāda pasīva pozīcija ir ceļš, kas ved uz nekurieni.

Ja klasē vai grupiņā ir grūtības, tad pedagogam ir jābūt gatavam veltīt laiku problēmas risināšanā, jābūt uz sadarbību vērstam un jāsniedz gan vecākiem, gan psihologam pilnvērtīga nepieciešamā informācija, jo tikai skolotājs pārzina konkrētās situācijas. Tikai šādā veidā pedagogs var palīdzēt ne tikai bērnam, bet arī pats sev. 

Protams, ir arī pedagogi, kas nav izdeguši, bet paši par sevi ir neieinteresēti risināt problēmas un veidot sadarbību. Taču neatkarīgi no tā, vai pedagogs šādi rīkojas noguruma, vai kādu citu iemeslu dēļ, rezultāts ir viens un tas pats:

ja problēmu nerisinās, tā tikai augs augumā.

Plašāk par pedagogu un vecāku sadarbību ar vecākiem es stāstu kursā pedagogiem

– Pedagogu sadarbība ar vecākiem un mobinga risinājumi izglītības iestādē: https://miletizglitoti.lv/kurss/pedagogu-sadarbiba-ar-vecakiem-un-mobinga-risinajumi-sko