Sabiedrībā pastāv priekšstats, ka bērns iemācās rotaļāties viens pats tad, kad viņš dzīvojas vienatnē. Ir pašsaprotami gribēt mirkli atpūtas un tas, ka bērns spēlējas individuāli, dod iespēju izdzert savu kafiju siltu. Taču bērna spēja spēlēties vienatnē nav saistīta ar to, ka viņš tiek mudināts to darīt, bet gan ar bērna temperamenta iezīmēm.
Rotaļāšanās – vienatnē vai kompānijā?
Ir bērni, kuri no dzimšanas labprāt dzīvojas vienatnē un spēj izdomāt veidus, kā pavadīt laiku, taču ir bērni, kuri vēlas kompāniju visu laiku. Abu tipu bērniem ir ļoti svarīga vecāku klātesamība un sajūta, ka vecāki viņus nav aizmirsuši. Ja vecākiem ir bērniņš, kurš ir rāmāks un vairāk laika spēj pavadīt vienatnē, vecākiem ir jāizmanto mazāk savu resursu. Līdz ar to, šie vecāki biežāk iet pie saviem bērniem tad, kad viņi darbojas savā nodabā, lai nedaudz parunātos vai kopā paspēlētos.
Savukārt vecākiem, kuru bērns prasa vairāk kopā pavadīšanas laika, ir jāvelta vairāk savu resursu, līdz ar to, katra bērna patstāvīgā darbošanās rada atvieglojumu vecākiem, lai tajos brīžos atvilktu elpu.
Abas vecāku grupas piedzīvo grūtības. Vecāki ar mierīgo bērnu bieži mēdz justies lieki un nevajadzīgi, jo bērns neprasa klātesamības laiku.
Aktīvo bērnu vecākiem ir pārgurums no bērna uzmācīgās uzmanības pieprasīšanas un rodas pārmetumi sev, ka nav spēka būt ar bērnu tik daudz, cik bērns to prasa.
Abu tipu bērnu uzvedība var sākt mainīties uz īpaši aktīvu uzmanības pieprasīšanu.
Kādēļ tas tā notiek?
Kad bērns spēlējas viens pats vai ir kopā ar vecāku, viņa vajadzības nemainās. Bērna vajadzības ir: pieskati mani, priecājies par mani, palīdzi man un izbaudi kopā ar mani. Kad bērns ir viens ilgu laiku, visbiežāk viņš sāk justies pamests un aizmirsts, tādēļ bērns pats iet un meklē uzmanību no vecākiem. Taču brīdī, kad vecāki saka: “Nu, ko tu atkal gribi?”, bērnā pastiprinās pamestības sajūta, kas var raisīt lielas emocijas un dusmas.
Bērna spēju dzīvoties vienam veicina bērna temperaments un tas, ka vecāks ik pa laikam pienāk klāt bērnam, kad viņš spēlējas. Ja vecāks klāt nenāk, tad bērns iemācās, ka viņš ir tas, kuram visu laiku ir jāiet klāt. Tam ir jābūt abpusēji. Un, protams, kopā pavadīts laiks ar bērnu.
Rotaļāšanās, kad bērns spēlējas viens pats
Pieejot bērnam klāt, nejautā, ko viņš dara, bet komentē to, ko dara bērns. Pēc komentēšanas bērns var sākt runāt (ja ir šādā vecumā). Svarīgi ieklausīties tajā, ko bērns saka. Piemēram, bērns saka: “Es ceļu kuģi.” Vecāks atbild: “Es redzu, tu cel kuģi. Tu esi uztaisījis logus, durvis, tu izmanto mazos Lego klucīšus.” Uzdodot jautājumus, piemēram, “ā, ja?”, bērna darbības tiek apšaubītas, it kā sakot “Tiešām tu cel kuģi? Nu nezinu, vai tas ir kuģis”. Ja bērns saka, ka tas ir kuģis, tas ir kuģis pat, ja tas tā neizskatās.
Konkrēti komentējot, ko dara bērns, tu bērnam nodod ziņu, ka tu redzi, ko viņš dara un tu izbaudi kopā ar bērnu. Tu palīdzi bērnam iedziļināties tieši tajā, ko viņš ir uzsācis, kā arī palīdzi ilgāk darboties vienatnē.
Ja bērns nerunā vārdiem, viņš, iespējams, sāks smaidīt, pacels kādu mantu. Komentē to, ko dara bērns – “es redzu, tu pacēli ziloni, tu pēti viņa degunu, tu iekodies”.