Lielai daļai vecāku vai pieaugušo, kuri ikdienā ir ar bērniem, palielinās nedrošības izjūta, kad ir nepieciešams būt konsekventiem un nelokāmiem. Kad bērnam ir skaidri izteikta norāde, kura ir jāievēro, un šai norādei nav alternatīvu.
Ikdienā bērnam tiek mācītas dažādas robežas. It viss, ar ko mēs saskaramies ikdienā, sastāv no noteikumiem, kas, savukārt, veido robežas – ko, cik daudz un kādā veidā var vai nevar darīt.
Ik pa laikam bērni mēdz robežas pastaipīt. Tas, cik labi viņiem sanāks, ir saistīts gan ar bērna temperamenta iezīmēm, gan ar vecāka spēju būt neelastīgiem, kad tādam ir jābūt. Savukārt, vecāka spēja būt neelastīgam, kad tas ir nepieciešams, ir saistīta gan ar paša vecāka temperamentu, gan savu bērnības pieredzi.
Neatlaidība
Bērni, kuri pēc temperamenta iezīmēm ir neatlaidīgāki, turpinās atkārtoti jautāt to, ko ir gribējuši, kad vecāks ir teicis “nē”. Neatlaidība nozīmē, ka bērns jautās arī vakarā, nākamajā dienā, un visu turpmāko nedēļu. Līdz ar to, vecākiem ir jābūt īpaši neatlaidīgiem, lai šīs robežas noturētu. Nekliedzot un nesakot “nu cik var jautāt, es teicu nē!”, bet monotonā un nopietnā balss tembrā var pateikt “nē”. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad var izmantot arī ignorēšanas pieeju. Tas nozīmē, ka vecāks neatbild neko.
Taču, ja atbilde tiek mainīta, ir ļoti svarīgi, ka vecāks pamato, kādēļ šobrīd var to, ko nevarēja iepriekš. Piemēram, “tagad vari ēst saldējumu, jo esi paēdis pusdienas”. “Vari šodien vēl paskatīties multeni, jo rīt ir sestdiena”. “Vari nepabeigt kārtot, jo mums ir jāiet”. “Šodien varam laukumiņā padzīvoties vēl, jo iznācām ārā agrāk”.
Ja vecāks maina savu atbildi no “nē” uz “jā” brīdī, kad bērns sāk šņukstēt, raudāt, kliegt un spiegt, tas bērnam iemāca, ka šis ir tas veids, kā viņš var dabūt to, ko grib. Droši var apgalvot, ka nākamajā reizē, kad kaut ko gribēs, bērns spiegs un kliegs vēl spēcīgāk.
Protams, pieaugušie, kuri ir nonākuši šādās situācijās ar bērniem, domā par to, kā šo vairs nepiedzīvot. Īsā atbilde – tādas privilēģijas nav nevienam vecākam. Mazākā vai lielākā mērā nāksies vien piedzīvot. Veids, kā vecāki mēģina samazināt šādu pieredzi, ir izvairīšanās metode. Neiet garām laukumiņiem, neiet garām saldumu plauktiem, neiet garām lielveikalos novietotajām bērnu mašīnām, negatavot tādu ēdienu u.t.t. Vecāki ātri saprot, ka šis nepalīdz, jo bērns atrod citus veidus kā pastaipīt robežas un brīžus, kad piesist kāju.
Ko darīt?
Ļaut bērnam būt neapmierinātam. Tas ir pilnīgi normāli, ka bērns sāk raudāt, ja viņam saka, ka jābeidz skatīties multfilmu vai nevar ēst saldumus, un, lai cik dīvaini nešķistu, ka māsai ar lāpstiņu pa galvu sist nedrīkst. Iedomājies nesenāko situāciju, kad tev bija jādara tas, ko tu negribēji. Tu, iespējams, nopūties, varbūt kaut ko klusi pateici vai nodomāji un darīji. Taču, ja tev būtu tava bērna smadzenes, tu reaģētu tieši tāpat kā tavs bērns.
Bērns reaģē ar asarām un dusmām tādēļ, ka viņa smadzenes vēl nav pietiekami nobriedušas, lai spētu pieņemt atteikumu citādi.
Vecākam vienkārši jābūt blakus un jāpieņem, ka bērns ir neapmierināts, jo nevar neiet gulēt/ka ir jāmazgā zobi/jādodas uz bērnudārzu/ nedrīkst kniebt citam un tml.